Paraugs vienotībai Jēzū Kristū

4. Nefija 1:1 mēs lasām: „Jēzus mācekļi izveidoja Kristus baznīcu visās apkārtējās zemēs. Un [cilvēki] nāca pie viņiem un patiesi nožēloja savus grēkus.”

Mēs esam vienoti ap To Kungu un Glābēju Jēzu Kristu. Kad katrs cilvēks mācās par Jēzu Kristu, Viņa evaņģēliju un Viņa Baznīcu, Svētais Gars liecina par patiesību katra cilvēka sirdij. Tad katrs no mums var pieņemt Glābēja aicinājumu — ticēt Viņam un sekot Viņam, nožēlojot grēkus.

Tā sākas cilvēka personīgais pievēršanās ceļojums — prom no savtīgām un grēcīgām vēlmēm un pretī Glābējam. Viņš ir mūsu ticības pamats. Un, kad katrs no mums vēršas pie Viņa katrā domā (skat. Mācības un Derību 6:36), Viņš kļūst par vienojošo spēku mūsu dzīvē.

4. Nefija grāmatas pierakstā tālāk ir teikts, ka tie, kas nāca uz Baznīcu un nožēloja savus grēkus, „tapa kristīti Jēzus Vārdā; un tie saņēma arī Svēto Garu” (4. Nefija 1:1). Viņi bija stājušies derībā — īpašās, saistošās attiecībās — ar Dievu.

Kad mēs noslēdzam un ievērojam derības, mēs katrs personīgi uzņemamies Tā Kunga Vārdu. Turklāt mēs uzņemamies Viņa Vārdu arī kā ļaužu kopiena. Visi, kas noslēdz derības un cenšas tās ievērot, kļūst par Tā Kunga ļaudīm — par Viņa īpašo dārgumu (skat. 2. Mozus 19:5). Tādējādi mēs ejam pa derības ceļu gan individuāli, gan kopīgi. Mūsu derību attiecības ar Dievu sniedz mums kopīgu mērķi un kopīgu identitāti. Kad mēs saistāmies ar To Kungu, Viņš mums palīdz sasaistīt mūsu sirdis „vienotībā un mīlestībā cit[am] pret citu” (Mosijas 18:21).

4. Nefija grāmatā ietvertais pieraksts turpinās: „Nebija strīdu un domstarpību viņu starpā, un katrs cilvēks godīgi rīkojās pret citiem.

Un savā starpā viņiem viss bija kopīgs, tādēļ nebija nedz bagāto, nedz nabago, nedz nebrīvo, nedz brīvo, bet viņi visi bija brīvi, un visi bija debesu dāvanas dalībnieki” (4. Nefija 1:2–3).

Tas Kungs vēlas, lai savās laicīgajās attiecībās mēs būtu savstarpēji godīgi un taisnīgi un lai mēs nekrāptos un cits citu ļaunprātīgi neizmantotu (skat. 1. tesaloniķiešiem 4:6). Kļūstot tuvākiem Tam Kungam, mums „nebūs vēlēšanās aizskart vienam otru, bet dzīvot miermīlīgi un dot katram cilvēkam to, kas viņam pienākas” (Mosijas 4:13).

Turklāt Tas Kungs ir pavēlējis mums rūpēties par nabadzīgajiem un trūcīgajiem. Mums vajadzētu „[dot] no savas mantas”, lai palīdzētu viņiem, atbilstoši savām spējām, viņus netiesājot (skat. Mosijas 4:21–27).

Katram no mums ir „[jā]ciena savu brāli kā sevi pašu” (Mācības un Derību 38:24). Ja mēs vēlamies būt Tā Kunga ļaudis un būt vienoti, mums ne tikai jāizturas citam pret citu kā pret vienlīdzīgiem, bet mums arī patiesi jāuzlūko citam citu kā vienlīdzīgus un savā sirdī jājūt, ka mēs esam vienlīdzīgi — gan Dieva priekšā, gan vērtībā, gan attiecībā uz potenciālu.

Nākamā mācība no 4. Nefija grāmatas ir ietverta vienkāršā izteikumā: „Viņi sekoja tām pavēlēm, ko tie bija saņēmuši no sava Kunga un sava Dieva” (4. Nefija 1:12).

Tas Kungs bija mācījis šiem ļaudīm Savu doktrīnu, devis viņiem baušļus un aicinājis kalpus, lai viņiem kalpotu. Viens no Viņa mērķiem, to darot, bija nodrošināt, lai viņu starpā nebūtu strīdu (skat. 3. Nefija 11:28–29; 18:34).

Mūsu paklausība Tā Kunga un Viņa kalpu mācībām ir būtiska, lai mēs kļūtu vienoti. Tā ietver mūsu apņemšanos paklausīt pavēlei — nožēlot grēkus, kad vien mēs pieļaujam kļūdas, un palīdzēt cits citam, cenšoties rīkoties labāk un ik dienu būt labākiem.

Kopā sanākšana

Tālāk mēs uzzinām, ka ļaudis 4. Nefija grāmatā „[turpināja] gavēt un lūgt, un sanākt bieži kopā, lai lūgtu un uzklausītu Tā Kunga vārdu” (4. Nefija 1:12).

Mums ir jāsanāk kopā. Mūsu iknedēļas dievkalpojumi ir svarīga iespēja, lai mēs rastu spēku gan individuāli, gan kopīgi. Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, kopīgi mācāmies, lūdzam, dziedam un atbalstām cits citu. Arī citas kopā sanākšanas palīdz veicināt piederības sajūtu, draudzību un kopīgu mērķi.

Tālāk sniegtais 4. Nefija grāmatas pieraksts mums atklāj to, kas, iespējams, ir šī visa galvenā atslēga, — to, bez kā nav sasniedzama patiesa vienotība: „Nebija strīdu tai zemē dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs” (4. Nefija 1:15).

Personīgs miers tiek iegūts, kad mēs pazemīgā pakļāvībā patiesi mīlam Dievu. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Mīlēt Dievu vairāk par jebkuru un jebko citu ir nosacījums, kas sniedz patiesu mieru, mierinājumu, pārliecību un prieku. Izkopjot mīlestību pret Dievu un Jēzu Kristu, mēs gluži dabiski izkopsim mīlestību pret savu ģimeni un tuvāko.

Lielākais prieks, ko mēs jebkad pieredzēsim, būs tad, kad mūs pārņems mīlestība pret Dievu un visiem Viņa bērniem.

Žēlsirdība, tīrā Kristus mīlestība, ir strīdu pretlīdzeklis. Tā ir Jēzus Kristus īstenā sekotāja galvenā raksturiezīme. Ja mēs būsim pazemīgi Dieva priekšā un lūgsim ar visu savas sirds spēku, Viņš mums dāvās žēlsirdību (skat. Moronija 7:48).

Kad mēs visi tieksimies pēc tā, lai mūsu sirdī mājotu Dieva mīlestība, vienotības brīnums mums šķitīs pilnīgi dabisks.

Visbeidzot, ļaudis 4. Nefija grāmatā parādīja vienotības zīmi, kas ir pelnījusi mūsu uzmanību: „Tur nebija nedz laupītāju, nedz slepkavu, nedz lamaniešu, nedz jebkādu citu -iešu; bet viņi visi kā viens bija Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki” (4. Nefija 1:17).

Apzīmējumi, kas simtiem gadu bija nošķīruši cilvēkus, izzuda, un viņu identitāte kļuva paliekošāka un cildenāka. Viņi uzlūkoja sevi — un visus pārējos — atbilstoši savām attiecībām ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu.

Daudzveidība un atšķirības var būt mums noderīgas un nozīmīgas. Taču mūsu būtiskākās identitātes ir tās, kas ir saistītas ar mūsu dievišķo izcelsmi un nolūku.

Pirmkārt un galvenokārt, ikviens no mums ir Dieva bērns. Otrkārt, būdami Baznīcas locekļi, katrs no mums ir derības bērns. Un, treškārt, katrs no mums ir Jēzus Kristus māceklis. Es mudinu mūs visus nepieļaut, lai kāda cita identitātes iezīme „atsauktu, aizstātu vai atstātu novārtā šos trīs nemainīgos apzīmējumus”.

Esiet vienoti

Dievs ir aicinājis visus nākt pie Viņa. Šeit ir vieta visiem. Mēs varam atšķirties pēc savas kultūras, politiskās, etniskās piederības, gaumes un daudziem citiem aspektiem. Taču, kad mēs apvienojamies Jēzū Kristū, šādas atšķirības zaudē savu nozīmi un tās aizstāj mūsu svarīgākā vēlme — būt vienotiem, lai mēs varētu būt Viņa bērni.

Paturiet prātā 4. Nefija grāmatā mācītās mācības. Tā kā katrs no mums cenšas iekļaut šos būtiskos vienotības elementus savā dzīvē, par mums, tāpat kā par viņiem, var teikt: „Noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku” (4. Nefija 1:16).