Kā mums risināt vardarbības problēmu?

Ja tu esi vardarbības upuris¹, tu neesi vainojams tevis pieredzētajā vardarbībā un tev nav nepieciešama piedošana par kaut ko tādu, ko tev kāds ir nodarījis. Var gadīties, ka tu šaubies par to, kā Glābējs var palīdzēt tev tikt dziedinātam. Tu, iespējams, domā, ka Glābēja izpērkošais upuris ir paredzēts tikai tiem, kuri grēko un kam ir nepieciešams nožēlot grēkus.

Kā Glābējs varētu palīdzēt tieši tev? Pateicoties Viņa pienestajam upurim, Viņš tevi saprot. Glābējam piemīt dievišķa empātija. Varbūt mēs nesaprotam, kā tieši Glābējs spēja sajust visas mūsu sāpes, taču mums var būt ticība tam, ka Viņš visā pilnībā saprot ikvienu vīrieti, sievieti un bērnu (skat. 2. Nefija 9:21). Viņš var dāvāt mums mieru un spēku virzīties uz priekšu.²

Caur Savu Izpirkšanu Glābējs palīdz tiem, kuri ir sāpināti. Viņš var palīdzēt, „dziedinot mūs un kompensējot mums jebkādas ciešanas, ko mēs esam pārcietuši, būdami nevainīgi”.³

Neatkarīgi no tā, kad vai kā pāridarītājs tiks saukts pie atbildības, tu vari „būt drošs, ka nevainojamais Soģis, Jēzus Kristus, visā pilnībā zinādams par notikušo, sauks visus varmākas pie atbildības par katru viņu netaisnīgo nodarījumu”.⁴ Tev ir jāzina arī tas, ka tie cilvēki, kuri „izturas vardarbīgi pret savu dzīvesbiedru vai bērniem …, kādu dienu atbildēs par to Dieva priekšā”.⁵

Visiem vadītājiem un skolotājiem, kuri kalpo jauniešiem un bērniem, tiek prasīts noskatīties tiešsaistes apmācību „Protecting Children and Youth” (Bērnu un jauniešu aizsargāšana).⁶

Nevienam Baznīcas vadītājam nekādā gadījumā nevajadzētu noraidīt ziņojumu par vardarbību vai ieteikt Baznīcas locekļiem atteikties no ziņošanas par noziedzīgām darbībām.⁷ Baznīcas vadītājiem un Baznīcas locekļiem vajadzētu izpildīt savu tiesisko pienākumu — ziņot par vardarbību civiltiesiskajām iestādēm. Taču atšķirīgos reģionos ir dažādi likumi par ziņošanas kārtību. Dažos reģionos garīdzniekiem tiek prasīts sazināties ar likumsargiem, kamēr citviet tas ir aizliegts.

Vadītājiem būtu svarīgi saprast, ka vardarbības upuriem var būt grūti uzticēties līdzcilvēkiem — it sevišķi tiem, kam ir uzticētas varas pozīcijas. Šī situācija var sagādāt emocionālas grūtības; tas, ka upurim ir grūti runāt par notikušo, var arī nepavisam nebūt saistīts ar jums personīgi. Vienpersonīga tikšanās ar vadītājiem vardarbības upurim var šķist biedējoša. Tiekoties ar priesterības vadītājiem, cietušais var aicināt sev līdzi kādu uzticamu pieaugušo.⁸

Neatkarīgi no tā, kad cilvēks ir cietis no vardarbības, viņam var nākt par labu atbalsts un profesionāla palīdzība. Vairums upuru tiek visefektīvāk dziedināti: sajūtot, ka viņu izjūtas ir pamatotas; jūtoties droši un pasargāti; jūtot, ka kāds viņiem tic; un saprotot, kā tos ir iespaidojusi vardarbība. Atbalsta izrādīšana var palīdzēt atgūt mieru un nejusties vientuļiem, tiecoties pēc dziedināšanas.⁹

Vēršanos pret vardarbību vajadzētu uzskatīt par normu — lai arī kas būtu iesaistītās personas. Tomēr, ja likumpārkāpēji ir personas, kam ir uzticētas varas pozīcijas, vardarbība ir uzskatāma par smagāku noziegumu un upurim var nodarīt daudz lielāku kaitējumu. Ja personas, kam ir uzticētas varas pozīcijas, izturas varmācīgi, pret tām ir jāvēršas daudz stingrāk, jo tās ir ļaunprātīgi izmantojušas upura uzticību. Baznīcā nav pieļaujama nekāda veida vardarbība, un tas it īpaši attiecas uz personām, kam ir uzticētas varas pozīcijas.

Kaut arī ziņu sižetos stāstiem par varas pozīcijās esošu personu varmācību tiek pievērsta lielāka uzmanība, upurus visbiežāk ļaunprātīgi izmanto kāds, ar kuru tie ir pazīstami. Pāridarītājs var būt ģimenes loceklis, radinieks vai kaimiņš. Pāridarītājs var būt jebkurā vecumā. Pāridarītājs reti kad ir pilnīgs svešinieks.¹⁰

Pastāv vairākas vardarbības pazīmes, par kurām mēs varam mācīt saviem bērniem, lai palīdzētu tiem atpazīt vardarbību un izvairīties no tās. Māciet saviem bērniem: ja kāds prasa, lai tie darītu kaut ko tādu, kas, saskaņā ar viņu zināšanām, ir nepareizi, viņi drīkst teikt „nē”. Lūk, daži piemēri, kā pāridarītāji var mēģināt piespiest, iebiedēt vai pievilināt upurus:

• Pāridarītāji izmanto savu stāvokli, varu, vecumu, spēka vai zināšanu pārspēku, lai piespiestu upuri darīt to, ko viņi vēlas.

• Viņi saka, ka negribēs ar upuri draudzēties, ja vien upuris nedarīs to, ko viņi tam liek.

• Viņi atņem upurim kādu lietu un neatdod to, ja vien upuris nedara to, ko viņi tam liek.

• Viņi piedraud, ka izplatīs par upuri melus, ja vien upuris viņiem nepakļausies.

• Lai iegūtu to, ko viņi vēlas, viņi piedāvā dāvanas, pakalpojumus vai kādu citu balvu.

• Viņi saka upurim, ka neviens viņam neticēs un ka, ja viņš izstāstīs kādam par šo vardarbību, viņam būs nepatikšanas.

• Viņi piedraud, ka nodarīs pāri upurim vai kādam no viņa mīļajiem, ja vien viņš nedarīs to, ko viņi tam liek.¹¹

Vardarbības problēmas risināšana ir sarežģīts process. Kaut arī vienkāršu risinājumu nav, mēs varam smelties lielu mierinājumu eldera Deivida A. Bednāra vārdos: „Mēs nekad savā laicīgajā dzīvē nepieredzēsim tādas fiziskās sāpes, dvēseles mokas, sirdssāpes, nespēku vai vājumu, ko visupirms nebūtu pieredzējis Glābējs. Vājuma brīdī mēs varam izsaukties: „Neviens nezina, kā tas ir! Neviens nesaprot!” Taču Dieva Dēls zina un saprot visā pilnībā, jo Viņš ir izjutis un panesis mūsu individuālos slogus. Un, pateicoties Viņa bezgalīgajam un mūžīgajam upurim (skat. Almas 34:14), Viņš ar vispilnīgāko iejūtību var pasniegt mums Savu žēlastīgo roku. Viņš var pasniegties pretim, pieskarties, palīdzēt, dziedināt un stiprināt mūs, lai mēs varētu kļūt par kaut ko vairāk, un palīdzēt mums paveikt to, ko mēs nekad nespētu, paļaujoties vienīgi uz saviem pašu spēkiem.”¹²

O My Father (Ak, Mans Tēvs!), Saimons Djūvijs

Vērsīsimies pie Miera valdnieka un gūsim cerību un dziedināšanu caur Viņu!