Jēzus Kristus evaņģēlijs izmaina dzīvi

Man ļoti patīk klausīties cilvēku stāstos par to, kā Jēzus Kristus evaņģēlijs ir mainījis viņu dzīvi. Cieši ielūkojoties viņu acīs, iespējams saskatīt viņu jauno skatījumu un cerības attiecībā uz šo dzīvi un mūžību. Tie ir stāsti par to, kā viņi nolēma mainīt savu dzīvi, uzvedību un, iespējams, savu veco dzīvesveidu, tradīcijas, paradumus un uzupurēja daudzus no tā saucamajiem pasaulīgajiem priekiem, tostarp savu „iekšējo zvēru”, no tā visa atsakoties nākotnes un īstas, svētīgas tagadnes labad.

Es savā prātā ar prieku iztēlojos Glābēja izbrīnu un sajūsmu, kad Viņš saskata pārmaiņas cilvēka uzvedībā, saskata ticības izpausmes un tiekšanos pēc taisnības. „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.”¹

Man sniedz mierinājumu apziņa, ka visas šīs izmaiņas sakņojas cilvēku dzīvē daudzās paaudzēs. Tagad mūsu priekšā ir cits cilvēks — ar jaunu izskatu, ar jaunu miesas sirdi, tas ir tāds cilvēks, kurš pie atziņas nācis,² kurš apglabājis savus kara un dumpības ieročus³ un kurš neskatās atpakaļ.⁴ Viņš raugās nākotnē ar ticību, viņa domas pauž ticību, viņa darbi pauž ticību, un viņa runa pauž ticību.

Tie ir vienkārši cilvēki, par kuriem runāja elders Holands. Viņu dzīve bieži vien ir vēsturei zudusi, taču viņi bija tie, kuri miermīlīgi un ar pārliecību grūtos laikos virzīja uz priekšu valstības darbu. Daudzi viņu vārdi nav zināmi, un tikai daži no viņiem ir pieminēti Baznīcas vēsturē — lielākā daļa no viņiem ir nākuši un gājuši, neiegūstot nevienu augstu amatu vai uzmanību, ko viņi ir pelnījuši, lai paliktu vēsturē. Šie cilvēki bija „klusi svētie”, kuri devās mūžībā tikpat mierīgi un nezināmi, kā viņi dzīvoja, sludinot savu reliģiju. Lēnprātīgākos un pazemīgākos no viņiem, kuri lielākoties ir nezināmi, neviens un nekur nepiemin, izņemot bērnus un mazbērnus, kuri no paaudzes paaudzē savās sirdīs un mājās pārstāsta viņu ticības un pievēršanās vēsturi.

Kāds dalījās ar viņiem viņu dzīves svarīgākajā vēstījumā, kas ietekmēja viņus, viņu bērnus un mazbērnus. Kāds dalījās liecībā par brīnišķīgām pārmaiņām, par nebeidzamu laimes un prieka avotu, par mūsu Glābēju, kurš ir ceļš, patiesība un dzīvība.⁵ Kāds parūpējās par to, lai viņu sirdī un prātā ieplūstu zināšanas, ka ģimenes var būt kopā mūžīgi un ka Jēzus Kristus ir pārāks par nāves dzēlienu.⁶ Kāds tiem pavēstīja, kas viņi ir patiesībā un ka „ar Viņu [Jēzu Kristu] un caur Viņu, un no Viņa pasaules ir un tika radītas, un to iedzīvotāji ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām”.⁷ Tas ir dzīves svarīgākais un būtiskākais vēstījums.

Baznīcas locekļu veicamajam misionāru darbam nav nepieciešama nekāda stratēģija vai kādas īpašas pieejas izstrāde. Tam ir nepieciešama ticība — patiesa ticība un paļāvība uz To Kungu. Tam ir nepieciešama arī patiesa mīlestība. Pirmais un augstākais bauslis vēstī: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu… Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”⁸

Katrs cilvēks vairāk par visu vēlas baudīt mieru un laimi, un tā ir cilvēka dabiska vēlme. Cilvēki vēlas rast atbildes uz problēmām, ar kurām tie saskaras. Tas kļūst arvien acīmredzamāk pasaulē, kurā mēs tagad dzīvojam. Baznīca kopumā un katrs no mums individuāli zina par Dieva ieceri daudz vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Baznīcas vēsture ir ne vien ticama, bet arī patiesa. Mēs bieži saņemam tālruņa zvanus, kuros mums nepiespiesti piedāvā dažādus aizdevumus, akciju pārdošanas piedāvājumus vai dažādas atlaides, kas finansiāli bieži vien ir neizdevīgas vai maldinošas, taču mēs vēl vilcināmies cilvēkiem piedāvāt pašu dārgāko un to, kas ir pieejams pilnīgi bez maksas, — avotu, kurā plūst medus un piens.⁹

Tas Kungs ir sacījis, ka atjaunotā evaņģēlija darbu veiks pasaules vājie.¹⁰ Lai virzītu misionāru darbu uz priekšu starp pasaules vienkāršajiem un pazemīgajiem cilvēkiem, mums kā Baznīcas locekļiem ir aktīvi jāpalīdz šajā darbā un jāiemācās uzupurēties. Ir ļoti svarīgi aicināt šādus cilvēkus uz Baznīcu un paskaidrot viņiem, kā evaņģēlijs mums palīdz, un parādīt, kā tas līdzīgā veidā var palīdzēt arī viņiem. Ļausim mīlestības spēkam mūs vadīt, daloties evaņģēlijā ar ģimenes locekļiem, draugiem, mīļajiem, kolēģiem un citiem, ar ko sastopamies ikdienas dzīvē.