Cerības vēsts tiem, kuri atrodas ieslodzījumā
Dieva gaisma var kļūt par daļu no jūsu nākotnes.
Deivida Grīna ilustrācijas
Pirms vairākiem gadiem es apmeklēju cietumu, kur sastapu vīrieti, vārdā Ēriks. Viņš ieslodzījumā atradās 17 gadus. Šajā laikā Ēriks reti kad izlaida baznīcas sanāksmes. Viņš bieži lūdzās kopā ar citiem un palīdzēja daudziem mācīties no Svētajiem Rakstiem. Kad es satiku Ēriku, viņam bija nopietnas veselības problēmas. Man bija iespēja viņu apmeklēt cietuma slimnīcas palātā.
Kad mēs runājām, Ēriks man pateica, ka viņš ir ļoti pateicīgs par daudzajiem Baznīcas locekļiem, kuri viņu gadu gaitā bija atbalstījuši. Viņš dalījās savā liecībā un ticībā uz Jēzu Kristu. Pēc tam viņš čukstus pateica, ka tomēr ir daudzas dienas, kad viņš jūtas aizmirsts un vientuļš. Mēs vēl kādu brīdi parunājām, kopā palūdzām un šķīrāmies kā draugi. Pēc dažām stundām es uzzināju, ka Ēriks ir miris.
Ērika dzīves ceļš bija smags. Taču viņš galu galā iepazina un iemīlēja Debesu Tēvu, Jēzu Kristu un sevi. Un tieši tam ir nozīme. Es nedomāju, ka mūžībā būs nozīme tam, kur un kā mēs iepazinām Jēzu. Svarīgi būs tas, ko katrs no mums darīja ar savu dzīvi, kad mēs bijām Viņu atraduši.
Apstākļiem un izvēlēm, kas jūs ir novedušas ieslodzījumā, nevajadzētu noteikt to, kāda būs jūsu dzīve. Jūs esat pieļāvis kļūdas — gan lielas, gan mazas. Jūs vienu vai vairākas reizes esat pastrādājis noziegumu. Tā ir daļa no jūsu pagātnes, taču tai nevajadzētu noteikt to, kāda būs jūsu nākotne. Jūsu varā ir veikt izvēles, kas ļaus jums būt laimīgam pat grūtos brīžos.
Jūsu patiesā identitāte
Māsa Džoja D. Džounsa, Sākumskolas vispārējā prezidente, ir vairākkārtīgi apmeklējusi cietumus. Reiz viņa man pastāstīja šo stāstu.
„Es atceros pirmo reizi, kad apmeklēju cietumu netālu no vietas, kur dzīvoju. Kad es runāju ar ieslodzīto grupu, man likās, ka es atrodos svētā vietā, jo es zināju, ka viņi patiesi vēlas mainīties un nākt pie Kristus. Mēs runājām par mūsu dievišķo identitāti — ka mēs esam Dieva bērni.
Vienā brīdī es viņiem pastāstīju par savu divgadīgo mazmeitiņu, kura kādu dienu pie manis pienāca ar smaidu sejā. Viņa ar entuziasmu man paziņoja: „Vecmāmiņ, es esmu Dieva bērns!” Kāds cilvēks klusām pateica: „Nez, kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja kāds man bērnībā būtu pateicis, ka esmu Dieva bērns.”
„Labā ziņa ir tā, ka mēs visi esam Dieva bērni,” māsa Džounsa turpināja, „neatkarīgi no tā, vai mēs to uzzinām bērnībā vai vēlāk. Nekad nav par vēlu. Jūs neesat aizmirsti. Dievs jūs pazīst. Viņš jūs mīl. Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir mūsu Glābējs. Viņš izpirka grēkus par ikvienu no mums. Pateicoties tam, Jēzus pilnībā izprot mūsu dzīvi un mēs varam saņemt pilnīgu grēku piedošanu. Viņš teica: „Jā, viņi var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi. … Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām; tavi mūri vienmēr ir Manā priekšā” (1. Nefija 21:15–16).”
Ticība tam, ka jūs un visi, ko pazīstat, ir Dieva bērni, var kļūt par iekšēja spēka avotu. Pieņemot šo patiesību un ļaujot tai vadīt savu dzīvi, jūs sajutīsiet lielāku mieru un kļūsiet par labu piemēru citiem.
Uzticības atgūšana
Dzīves laikā var būt grūti saprast, kuram cilvēkam mēs varam uzticēties, taču mēs vienmēr varam paļauties uz Debesu Tēvu. Svētajos Rakstos ir mācīts, ka Dievs jūs pilnībā pazīst. Viņš jūs mīl un nevar melot.1 Ja jums ir grūti uzticēties citiem — tai skaitā Dievam —, lūdziet par to. Jautājiet savam Debesu Tēvam: „Vai Tu mani mīli? Vai es varu uz Tevi paļauties?” Un tad uzklausiet atbildi. Tā var nākt kā mierpilna sajūta vai mierīga doma. Tas var prasīt laiku. Taču Dievs atbildēs uz jūsu lūgšanām.
Ir svarīgi zināt, kuram jūs varat uzticēties, bet ir svarīgi arī kļūt par tādu cilvēku, kuram var uzticēties citi. Sazināties vai tikties ar tiem, kuriem esat nodarījis pāri, var nebūt piemēroti. Bet jūs tik un tā varat apdomāt pagātnes notikumus no viņu skatupunkta, attīstīt līdzjūtību pret viņiem un lūgt par viņiem. Jūs varat izvēlēties būt uzticams cilvēks savās jaunizveidotajās attiecībās.
Tas var būt ilgs process. Es esmu pateicīgs par šo iedrošinājumu, ko deva elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļi kvoruma: „Turpiniet mīlēt! Turpiniet censties! Turpiniet paļauties! Turpiniet ticēt! Turpiniet augt! Debesis jūs uzmundrinās šodien, rīt un mūžīgi.”2
Kā būt vecākam, atrodoties ieslodzījumā
Jums, iespējams, būs kārdinājums domāt, ka jūs nevarat būt vecāks, kamēr atrodaties ieslodzījumā. Pretojieties šai domai. Kad vien iespējams, atrodiet veidus, kādos atbalstīt savu ģimeni un bērnus.
Pēdējo gadu laikā Baznīcas vadītāji ir uzsvēruši, cik svarīgi ir mācīt evaņģēliju savā ģimenē. Pajautājiet sev: „Kā es varu palīdzēt savai ģimenei saņemt evaņģēlija svētības?” Lūk, četras idejas:
-
Jūs vienmēr varat lūgt par savu ģimeni. Lūgšana ir spēcīgs garīgais darbs, ko neierobežo sienas vai attālums.
-
Ja jums ir ļauts sazināties ar saviem bērniem, atrodiet piemērotus veidus, kā paust savu mīlestību. Pastāstiet viņiem par garīgām mācībām, ko esat apguvis.
-
Pielieciet pūles, lai atjaunotu attiecības ar uzticamiem draugiem. Veidojiet attiecības ar tiem, kuri varētu atstāt labu ietekmi uz jūsu ģimeni.
-
Mainieties uz labu. Katri centieni, ko pieliksiet, lai pilnveidotos un uzņemtos atbildību par savām izvēlēm, jums palīdzēs kļūt par labāku tēvu vai māti.
Virzieties uz priekšu
Mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir teicis, ka šīs dzīves jēga ir sagatavoties satikt Dievu, sekojot Jēzus Kristus piemēram. „Un to mēs darām, katru dienu nožēlojot grēkus un saņemot Viņa attīrošo, dziedinošo un stiprinošo spēku,” viņš māca. „Tad mēs varam sajust ilgstošu mieru un prieku pat nemierīgos laikos.”3
Grēku nožēlošana ir nozīmīga dziedināšanas daļa. Tā sākas ar sirsnīgu lūgšanu, atzīstot Dievam, ko esat izdarījis nepareizi, un lūdzot Viņam piedošanu. Jūs sāksiet sajust mieru, vairāk mācoties par evaņģēliju un sekojot Jēzus Kristus piemēram. Šīs sajūtas un uzvedības maiņa būs pierādījums tam, ka jūs sākat dziedināties.
Baznīcas vadītāji ir šeit, lai jums palīdzētu atrast ceļu atpakaļ pie Dieva. Caur Jēzu Kristu jums vienmēr būs iespēja atgriezties pie Debesu Tēva. Lai gan jūs Dieva piedošanu varat sajust krietni vien ātrāk, nekā piedošanu no savas ģimenes, sabiedrības vai pat kādiem Baznīcas locekļiem, nekrītiet izmisumā. Vienkārši turpiniet virzīties uz priekšu. Uzticieties Dieva apsolījumiem un Viņa noliktajam laikam.
Dievs jums palīdzēs saņemt dziedināšanu
Atcerieties, ka jebkura veida dziedināšana — tai skaitā no atkarības, vardarbības vai citas traumas — prasa laiku. Bībelē ir stāsts par to, kā Jēzus izdziedināja aklu vīru, kura redze atgriezās pakāpeniski. Sākumā viņš redzēja „cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam”. Pēc tam Jēzus „atkal uzlika rokas uz viņa acīm”, un tad viņš redzēja visu pilnīgi skaidri (Marka 8:24–25). Līdzīgi Jēzus izdziedināja arī sievieti, kura sirga ar asiņošanu, — pēc tam, kad viņa no šīm veselības problēmām bija cietusi 12 gadus (skat. Marka 5:25–34). Šie stāsti mums atgādina, ka fiziskā un garīgā dziedināšana bieži vien notiek laika gaitā. Ja jums liekas, ka dziedināšana nenotiek tik ātri, kā jūs vēlētos, mēģiniet saskatīt nelielus sasniegumus. Lūdziet un runājiet ar Dievu par savām sajūtām, tostarp pateicieties Viņam par jebkādu progresu, ko esat pamanījis.
Neatkarīgi no tā, vai jūs jau esat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, mācāties par evaņģēliju vai atgriežaties Baznīcā, lūdzu, ziniet, ka jūs mums rūpat. Nav svarīgi, kāda ir bijusi jūsu pagātne vai cik garš ceļš ir jūsu priekšā, jūsu nākotne var būt piepildīta ar Dieva gaismu. Evaņģēlija ceļš mums sniedz spēku. Tas sniedz mierinājumu. Tas ved pie lielāka prieka šajā dzīvē un pie laimes mūžībā.
Debesu Tēvs un Jēzus Kristus jūs pazīst un mīl ar pilnīgu mīlestību. Viņi nekad jūs nepametīs. Viņi nekad jums nenodarīs pāri. Viņi nekad jūs neaizmirsīs.