Uzticīgi savu priekšteču ticībai

Džons Linfords bija 43 gadus vecs, kad viņš, viņa sieva, Marija, un viņu trīs dēli nolēma pamest savas mājas Greivlijā, Anglijā, lai ceļotu tūkstošiem kilometru tālu, ar mērķi pievienoties svētajiem Lielā Sālsezera ielejā. Viņi atstāja savu ceturto dēlu, kurš kalpoja misijā, pārdeva savu iedzīvi un no Liverpūles devās ceļā ar kuģi Sorntons.

Ceļojums pa jūru uz Ņujorku un no Ņujorkas pa sauszemi uz Aiovu noritēja bez starpgadījumiem. Problēmas sākās drīz vien pēc tam, kad Linfordi un citi pēdējo dienu svētie, kas brauca ar kuģi Sorntons, 1856. gada 15. jūlijā pameta Aiovas pilsētu, lai kļūtu par daļa no nelaimei nolemtās Džeimsa G. Villija rokasratiņu grupas.

Skarbie laikapstākļi un grūtais ceļojums bija par iemeslu nāvei un slimībām daudziem šajā grupā, ieskaitot Džonu. Laika gaitā viņš kļuva tik slims un vājš, ka viņu vajadzēja vest rokasratiņos. Brīdī, kad grupa sasniedza Vaiomingu, viņa stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies. Glābšanas komanda no Soltleiksitijas ieradās 21. oktobrī, tikai dažas stundas pēc Džona nāves. Viņš nomira agri tās dienas rītā netālu no Svītvaterriversas upes krastiem.

Vai Džons nožēloja to, ka apmainīja komfortu un ērtības pret pūlēm, trūkumu un grūtībām, kas bija jāpiedzīvo, vedot savu ģimeni uz Ciānu?

„Nē, Marija,“ viņš teica savai sievai tieši pirms savas nāves. „Es esmu priecīgs, ka mēs atnācām. Es nenodzīvošu tik ilgi, lai sasniegtu Sālsezeru, bet tu un zēni gan, bet es nenožēloju neko no tā, kas mums bija jāpiedzīvo, ja vien mūsu zēni var augt Ciānā un audzināt tur savas ģimenes.“¹

Marija un viņas dēli nonāca galamērķī. Gandrīz 30 gadus vēlāk, kad nomira Marija, viņa un Džons aiz sevis atstāja ticības, kalpošanas, ziedošanās un upurēšanās vēstures mantojumu.

Būt par pēdējo dienu svēto nozīmē — būt par pionieri, jo pionieris tiek definēts kā „tāds cilvēks, kurš iet pa priekšu, lai sagatavotu ceļu, pa kuru varētu iet citi“.² Un būt par pionieri nozīmē — būt pazīstamam ar ziedošanos. Lai arī Baznīcas locekļiem vairs netiek lūgts pamest savas mājas, lai ceļotu uz Ciānu, tomēr viņiem bieži ir jāpamet savi vecie ieradumi, laika gaitā izveidojušās tradīcijas un dārgi draugi. Daži pieņem mokošu lēmumu — pamest ģimenes locekļus, kas iebilst pret viņu pievienošanos Baznīcai. Tomēr pēdējo dienu svētie virzās uz priekšu, lūdzot, lai tie, kas viņiem ir dārgi, tomēr saprot un pieņem.

Pioniera ceļš nav viegls, bet mēs iesim dižākā Pioniera pēdās — paša Glābēja pēdās —, kurš gāja pa priekšu, rādīdams mums ceļu, pa kuru iet.

„Nāc Man līdzi,”³ Viņš aicināja.

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,”⁴ Viņš paziņoja.

„Nā[c] pie Manis,”⁵ Viņš sauca.

Ceļš var būt pārbaudījumu pilns. Dažiem sagādā grūtības pretoties izsmieklam un nepatīkamām piezīmēm no to muļķu puses, kas izsmej šķīstību, godīgumu un paklausību Dieva baušļiem. Pasaule vienmēr ir noniecinājusi uzticību principiem. Kad Noam tika pavēlēts būvēt šķirstu, pūlis palūkojās uz skaidrajām debesīm un tad ņirgājās par ticīgajiem, un izsmēja tos — līdz brīdim, kad sāka līt lietus.

Amerikas kontinentā pirms vairākiem gadsimtiem cilvēki šaubījās, strīdējās un nepaklausīja, līdz uguns aprija Zarahemlu, zeme pārklāja Moronihu un ūdens aprija Moronija pilsētu. Un vairs nebija ņirgāšanās, izsmiešanas, neķītrības un grēka. To visu aizstāja drūms klusums un bieza tumsa. Dieva pacietība beidzās, Viņa mērs bija pilns.

Marija Linforda nekad nezaudēja ticību, neskatoties uz vajāšanām Anglijā, grūtībām ceļā uz „mājvietu … tālumā rietumos”⁶ un tām sekojošiem pārbaudījumiem, kurus viņa pārcieta savas ģimenes un Baznīcas labā.

1937. gada bēru ceremonijā, kas bija veltīta Marijas piemiņai, elders Džordžs Alberts Smits (1870–1951) jautāja viņas pēcnācējiem: „Vai jūs dzīvosiet uzticīgi jūsu senču ticībai? … Centieties būt visu to upuru cienīgiem, ko [viņi] nesa jūsu labā.”⁷

Kad mēs centīsimies izveidot Ciānu savā sirdī, savās mājās, savā kopienā un savā valstī, atcerēsimies to cilvēku nelokāmo drosmi un nezūdošo ticību, kas ziedoja visu, kas viņiem bija, lai mēs caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu varētu baudīt atjaunotā evaņģēlija svētības un tām piemītošo cerību un solījumu.