Kristus prieka pārņemti

Jaunajā Derībā mēs uzzinām par kādu neredzīgu vīru Bartimeju, kurš dedzīgi vērsās pie Jēzus, alkdams pieredzēt brīnumu. „Un Jēzus tam sacīja: „Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ tas kļuva redzīgs.”

Kādā citā reizē kāds vīrs no Betsaidas ļoti vēlējās tikt dziedināts. Pretēji iepriekšējai pieredzei — šis brīnums nenotika uzreiz. Tā vietā Jēzus viņu svētīja divas reizes, līdz viņš „tapa atkal vesels”.

Trešajā piemērā apustulis Pāvils „To Kungu trīs reizes [bija] lūdzis” savās ciešanās un tomēr, cik mums ir zināms, viņa dedzīgā lūgšana netika piepildīta.

Trīs dažādi cilvēki. Trīs unikālas pieredzes.

Tamdēļ rodas šāds jautājums: „Kāpēc daži saņem savus ilgi kārotos brīnumus ātri, bet citi pacietīgi iztur, gaidot uz To Kungu?” Mēs, iespējams, nezinām atbildi uz jautājumu kāpēc, taču mēs pateicībā zinām, kurš mūs mīl, „darīdams visu [mūsu] labumam un laimei”.

Dievs, kurš zina visu no iesākuma, sniedz iedrošinājumu, sakot: „Tavas likstas un tavas ciešanas būs tikai mazu brītiņu,” un tās tiks iesvētītas „tev par labumu”.

Palīdzot mums atrast piedzīvotajos pārbaudījumos turpmāko nozīmi, elders Orsons F. Vitnijs mācīja: „Nevienas sāpes, ko mēs izciešam, nevienas likstas, ar kurām saskaramies, neiet zudumā. Tās mūs māca. … Viss, ko mēs [pacietībā] izturam, … nostiprina mūsu raksturu, šķīsta mūsu sirdi, paplašina mūsu dvēseli un dara mūs maigākus un žēlsirdīgākus. … Tieši caur bēdām un ciešanām, smagu darbu un nelaimēm mēs gūstam tās mācības, kuras esam nākuši šeit iegūt un kuras mūs padarīs līdzīgākus mūsu [Debesu vecākiem].”

Saprotot to, ka „Kristus spēks nāktu pār [viņu]” viņa ciešanās, apustulis Pāvils pazemībā sacīja: „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Dzīves pārbaudījumi mūs patiesi pārbauda. Pat Glābējs „ir mācījies paklausību” un tika „ciešanās padarīt[s] pilnīgs”.

Un kādu dienu Viņš ar līdzjūtību paziņos: „Raugi, es esmu šķīstījis tevi, Es esmu izraudzījis tevi ciešanu krāsnī.”

Kad cilvēki paļaujas uz Dieva dievišķiem nolūkiem, tas viņu gurdenajās dvēselēs iedveš cerību un palīdz saņemties ciešanu un sirdēstu brīžos.

Pirms vairākiem gadiem prezidents Rasels M. Nelsons dalījās šajā vērtīgajā atziņā: „Raugoties uz it visu mūžības skatījumā, mēs ievērojami atvieglosim savu nastu.”

Nesen mēs ar sievu Džilu bijām liecinieki tam, kā šī patiesā mācība bija īstenojusies uzticīgās Holijas un Rika Porteru dzīvē, kad viņu 12 gadus vecais dēls Trejs gāja bojā traģiskā ugunsgrēkā. Guvusi smagus roku un kāju apdegumus, varonīgi cenšoties glābt savu dārgo dēlu, Holija vēlāk liecināja Svētā Vakarēdiena sanāksmē par mieru un prieku, ko Tas Kungs bagātīgi dāvāja viņu ģimenei šajā sāpju pilnajā laikā, izmantojot tādus vārdus kā brīnumaini, neticami un brīnišķīgi.

Šīs dārgās mātes nepanesamās sēras tika aizstātas ar nepārspējamu mieru, ko radīja šāda doma: „Ne manas rokas ir tās, kas glābj. Tās ir Glābēja rokas.” Tā vietā, lai es raudzītos uz savām rētām kā uz atgādinājumu par to, ko es nespēju izdarīt, es atceros Glābēja rētas.”

Holijas liecība piepilda mūsu pravieša solījumu: „Domājot celestiāli, jūs varēsiet paraudzīties uz pārbaudījumiem un pretestību jaunā gaismā.”

Elders D. Tods Kristofersons sacīja: „Es ticu, ka izaicinājums — pārvarēt grūtības un tajās pilnveidoties — mūs uzrunāja, kad Dievs pirmslaicīgajā pasaulē mūs iepazīstināja ar Savu pestīšanas ieceri. Tagad mums vajadzētu attiekties pret šo izaicinājumu ar apziņu, ka mūsu Debesu Tēvs mūs atbalstīs. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs pie Viņa vērstos. Bez Dieva šīs drūmās ciešanu un grūtību pilnās pieredzes mūs mēdz iedzīt izmisumā, bezcerībā un dusmās.”

Lai jūs izvairītos no neapmierinātības un tā vietā rastu lielāku mieru, cerību un pat prieku dzīves sarežģītajos izaicinājumos, es dalīšos šajos trijos dievišķajos principos kā uzaicinājumos.

Pirmais — iegūstiet stiprāku ticību, izvirzot Jēzu Kristu pirmajā vietā. „Griezieties pie Manis katrā domā,” Viņš paziņo, „nešaubieties, nebaidieties.” Prezidents Nelsons mācīja:

„Mūsu mūžīgā dzīve ir atkarīga no [mūsu] ticības [Kristum] un Viņa īstenotajai Izpirkšanai.”

„Cīnoties ar asajām sāpēm, ko izraisīja nesenais savainojums, esmu izjutis vēl dziļāku atzinību pret Jēzu Kristu un Viņa īstenotās Izpirkšanas neaptveramo dāvanu. Padomājiet par to! Glābējs izcieta „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus”, lai spētu mierināt mūs, dziedināt mūs [un] paglābt mūs grūtību brīžos.”

Viņš turpināja, sakot: „Mans savainojums ir licis man atkal un atkal aizdomāties par „Israēla Svētā diženumu”. Manas atlabšanas laikā Tas Kungs ir mierpilni un nepārprotami izrādījis man Savu dievišķo spēku.”

„Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu,” mūsu Glābējs iedrošina, „Es pasauli esmu uzvarējis!”

Otrais — iegūstiet spožāku cerību, iztēlojoties mūsu mūžīgo likteni. Runājot par spēku, kas izriet no tā, ka mums „ik dienas jāvērš skats uz Tēva apsolītajām, apbrīnojamajām svētībām”, māsa Linda S. Rīvza liecināja: „Es nezinu, kādēļ mums nākas pieredzēt tik daudz pārbaudījumu, taču es pati personīgi jūtu, ka mūsu atalgojums būs tik liels, … tik priekpilns un tik ļoti pārsniegs mūsu sapratni, ka tanī atalgojuma dienā mēs, iespējams, vēlēsimies savam žēlastīgajam, mīlošajam Tēvam pavaicāt: „Vai tiešām tas bija viss, kas no mums tika prasīts?” … Kāda gan nozīme tam, ko esam pārcietuši šeit, ja beigu beigās tieši šie pārbaudījumi padara mūs cienīgus iegūt mūžīgo dzīvi … Dieva valstībā?”

Prezidents Nelsons dalījās šādā atziņā: „Padomājiet par Tā Kunga atbildi uz Džozefa Smita dedzīgajām lūgšanām pēc glābiņa Libertī cietumā. Tas Kungs mācīja pravietim, ka šī necilvēcīgā apiešanās sniegs viņam pieredzi un nāks viņam par labu. „Ja tu [to] labi izturēsi,” Tas Kungs apsolīja, „Dievs tevi paaugstinās augstumos.” Tas Kungs mācīja Džozefam domāt celestiāli un iztēlē skatīt mūžīgo atalgojumu, nevis pievērsties šībrīža mokošajām grūtībām.”

Džozefa skatījuma maiņa padziļināja viņa iesvētīšanu, kā tas atspoguļojas šajā vēstulē draugam: „Pēc piecu mēnešu ieslodzījuma cietuma sienās man šķiet, ka mana sirds vienmēr paliks maigāka, nekā tā jebkad ir bijusi pirms tam. … Es domāju, ka nekad nebūtu varējis justies tā, kā tagad, ja nebūtu izcietis šos pāridarījumus.”

Trešais — iegūstiet lielāku spēku, koncentrējoties uz prieku. Mūžības izšķirošākajās, mokošākajās stundās mūsu Glābējs neizvairījās, bet pieņēma rūgto biķeri. Kā viņš to paveica? Mēs uzzinām, ka „Viņam sagaidāmā prieka vietā [Kristus] krustu ir pacietis”, Viņa gribai „saplū[stot] Tēva gribā”.

Šī vārda izvēle — „saplūda” — mani dziļi aizkustina. Mana interese pastiprinājās, kad es uzzināju, ka spāņu valodā tas tiek tulkots kā „aptvēra”, vācu valodā — „aprija” un ķīniešu valodā — „pāršalca”. Līdz ar to, sāpinošākajās un nomācošajās dzīves grūtībās es atceros Tā Kunga apsolījumu par to, ka mums nebūs jācieš „nekādas bēdas, ja vien tās [netiks] pārņemtas [jeb aptvertas, aprītas un nesaplūdīs] ar Kristus prieku”.

Daudzos no jums es saredzu šo prieku, kas „[pārsniedz] … mirstīgo saprātu” par spīti tam, ka jūsu rūgtais biķeris vēl nav paņemts prom. Paldies par to, ka ievērojat savas derības un stāvat kā Dieva liecinieki. Paldies par to, ka sniedzaties pretī, lai mūs visus svētītu, kamēr jūsu pašu „sirds dziļumos mājo sāpes, ko acs nevar saskatīt”. Jo, nesot Glābēja atvieglojumu citiem, jūs atradīsiet to arī sev, mācīja prezidente Kamilla N. Džonsone.

Tagad atgriezīsimies pie tās Svētā Vakarēdiena sanāksmes, kur mēs pieredzējām brīnumu, kā Tas Kungs palīdzēja Holijas Porteres ģimenei. Sēžot uz paaugstinājuma un apdomājot, kādus mierinošus vārdus es varētu paust šai apbrīnojamajai ģimenei un viņu draugiem, man prātā ienāca šāda doma: „Izmanto Glābēja vārdus.” Tāpēc šodienas uzrunu, tāpat kā to sabata dienu, es noslēgšu ar Viņa vārdiem, „kas dziedē ievainotu dvēseli”.

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”

„Un Es arī atvieglošu slogus, kas ir uzlikti jūsu pleciem, lai jūs pat nevarētu just tos uz savām mugurām, kaut arī jūs esat jūgā; … lai jūs droši varētu zināt, ka Es, Tas Kungs, apmeklēju Savus ļaudis viņu ciešanās.”

„Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.”

Ar priekpilnu godbijību es liecinu, ka mūsu Glābējs dzīvo un ka uz Viņa solījumiem var paļauties. Īpaši uzrunājot tos no jums, kuri pieredz grūtības un visāda veida ciešanas, es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs dzird jūsu asaru pilnās lūgsnas un vienmēr uz tām atbildēs Savā nevainojamajā gudrībā. „Lai Dievs dod jums,” kā Viņš to ir darījis mūsu ģimenes labā lielu vajadzību brīžos, „ka jūsu slogi kļūst viegli”, pat ka jūs tiekat „pārņem[ti] ar Kristus prieku”! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.