Tempļa un ģimenes vēstures darbs — viens un tas pats darbs
Mūsu Debesu Tēva ieceres centrā ir ģimenes apvienošana šajā dzīvē un mūžībā.
Es esmu tik pateicīgs, ka šajā „laiku pilnības atklāšan[ā]” (Mācības un Derību 128:18) turpinās tempļu celtniecība. Kopš Atjaunošanas pirmajām dienām uzticīgi svētie ir nesuši daudz upuru, lai saņemtu tempļa priekšrakstus un derības. Sekojot viņu dižajam piemēram, 1975. gadā, nesot daudz upuru finansiālā ziņā, lai dotos ceļā no Mehiko pilsētas, mana mīļotā sieva Evelia un es mūsu dārgo vecāku pavadībā tikām saistīti mūžībā kā vīrs un sieva Mesas Arizonas templī. Todien, kad mēs Tā Kunga namā tikām savienoti ar priesterības pilnvarām, mēs patiesi uz mirkli varējām skatīt debesis.
Tempļu darbs un nolūks
Šī pieredze man ir ļāvusi daudz labāk novērtēt, kā pēc trīs gadu smaga darba un lieliem upuriem svētie Kērtlandē, Ohaio štatā, 1836. gada pavasarī beidzot pabeidza savu skaisto templi — pirmo šajā atklāšanas laikmetā. Tā paša gada martā vairāk nekā tūkstotis cilvēku pulcējās templī un pie tā ieejām uz iesvētīšanas dievkalpojumu. Pravietis Džozefs Smits piecēlās, lai teiktu iesvētīšanas lūgšanu, ko bija saņēmis caur atklāsmi (skat. Mācības un Derību 109. nodaļu). Tajā viņš aprakstīja daudzās neparastās svētības, kas tiek dāvātas tiem, kuri cienīgi ieiet Tā Kunga tempļos. Pēc tam koris nodziedāja garīgo dziesmu „Dievišķais Gars” un klātesošie piecēlās un sauca Ozianna „ar tādu spēku, ka šķita, tas tūliņ pacels ēkai jumtu” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010], 26. nodaļa).
Pēc nedēļas pravietis aprakstīja Tā Kunga parādīšanos templī, kurš sacīja:
„Jo lūk, Es esmu pieņēmis šo namu un Mans Vārds būs šeit; un Es parādīšos Saviem ļaudīm žēlastībā šajā namā. …
Un šī nama slava izplatīsies svešās zemēs; un šis ir sākums tai svētībai, kas tiks izlieta pār Manu ļaužu galvām” (Mācības un Derību 110:7, 10).
Pēc šīs un citām vīzijām pravietis Elija, kurš tika paņemts debesīs, nepiedzīvojot nāvi, parādījās pravieša Džozefa Smita un Olivera Kauderija priekšā un sacīja:
„Lūk, tas laiks ir pienācis, par kuru tika runāts ar Maleahija muti — liecinot, ka viņš, [pravietis Elija], tiks sūtīts, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena —
lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis tēviem, lai visa zeme netiktu sista ar lāstu —
tādēļ šīs atklāšanas atslēgas tiek nodotas jūsu rokās; un ar šo jūs varat zināt, ka Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena ir tuvu, patiesi durvju priekšā” (Mācības un Derību 110:14–16).
Templis un ģimenes vēsture
Pēc tam, kad Tas Kungs bija atjaunojis saistīšanas atslēgas Džozefam Smitam, abās priekškara pusēs sākās mūsu atklāšanas laikmeta glābšanas darbs (skat. 1. korintiešiem 15:22, 29; Mācības un Derību 128:8–18).
Prezidents Boids K. Pekers mācīja, ka „šis svarīgais notikums palika pasaules nepamanīts, taču tas ietekmēja ikvienas dvēseles, kas jelkad ir dzīvojusi vai vēl dzīvos, likteni. Nemanāmi sāka risināties notikumi. Baznīca sāka pievērsties tempļu celšanai.
Šķietami spontāni šur un tur pasaulē parādījās cilvēki, organizācijas un sabiedrības, kas interesējās par radurakstu pētniecību. Tas viss aizsākās kopš Elijas parādīšanās Kērtlandes templī.” (The Holy Temple [1980], 141. lpp.)
Kopš tās dienas — 1836. gada 3. aprīļa — bērnu sirdis sāka pievērsties saviem tēviem. Pēc tam priekšraksti vairs nebija pagaidu, bet paliekoši. Mums tika nodots saistīšanas spēks. Nevienas citas pilnvaras nav par to vērtīgākas. Šis spēks piešķir saturu un mūžīgu pastāvēšanu visiem priekšrakstiem, kas tiek veikti ar pienācīgām pilnvarām, gan par dzīvajiem, gan mirušajiem” (Preparing to Enter the Holy Temple [2002], 28. lpp.).
Dārgie brāļi un māsas, tempļu celtniecība un to pareiza izmantošana ikvienā atklāšanas laikmetā ir kalpojusi par zīmi patiesajai Jēzus Kristus Baznīcai. Pēc Soltleikas tempļa iesvētīšanas 1893. gadā prezidents Vilfords Vudrafs mudināja Baznīcas locekļus atrast savu senču pierakstus un pierakstīt savus ciltsrakstus, sniedzoties pēc iespējas tālākā pagātnē, lai varētu aiznest uz templi vārdus un veikt pestīšanas un paaugstināšanas priekšrakstus (skat. The Discourses of Wilford Woodruff [2004], 174. lpp.).
Ģimenes vēstures un tempļa darbs — viens darbs
Gadu vēlāk (1894. g.) tas pats prezidents Vudrafs pārraudzīja Jūtas Ģenealoģijas biedrības izveidi. Pēc simts gadiem, 1994. gadā, elders Rasels M. Nelsons, toreizējais Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, teica: „Tā vēsturiskā gada notikumi padarīja ģimenes vēstures izpēti un kalpošanu templī par vienu darbu Baznīcā” („The Spirit of Elijah”, Ensign, 1994. g. nov., 85.lpp.).
Ģimenes vēstures darbs
Dārgie brāļi un māsas, Tas Kungs mudina mūs, Viņa Baznīcas locekļus, saglabāt savu ģimenes vēsturi, mācīties no mūsu senčiem un veikt visu nepieciešamo, lai viņi tempļos saņemtu evaņģēlija priekšrakstus, kas ļautu viņiem pilnveidoties savā derību ceļā, kas dāvās tiem mūžīgās ģimenes svētību. Tas ir mūsu Debesu Tēva ieceres galvenais nolūks: ģimenes apvienošana šajā dzīvē un mūžībā.
Tiem no jums, kuri nejūtas spējīgi veikt šo darbu, jāzina, ka jūs neesat vieni. Mēs visi varam izmantot rīkus, ko Baznīca ir sagatavojusi un kas ir atrodami FamilySearch centros, kas agrāk bija ģimenes vēstures centri. Šie FamilySearch centri ir izveidoti tā, lai gandrīz ikviens ar nelielu palīdzību varētu atrast informāciju par saviem senčiem un to sakārtot tā, lai varētu nogādāt Tā Kunga namā. Lūdzu, sazinieties ar savas bīskapijas vai draudzes ģimenes vēstures konsultantiem, kuri jums palīdzēs to paveikt soli pa solim.
Sekojot praviešu norādījumiem un mācoties veikt savas ģimenes vēstures darbu un tempļa priekšrakstus mūsu senču labā, mēs piedzīvosim tik lielu prieku, ka nevēlēsimies pārtraukt šo darbu. Kad mēs meklēsim mūsu priekšteču vārdus, Gars pārņems mūsu sirdis, atmodinās mūsu spējas un mūs vadīs. Taču paturēsim prātā, ka ģimenes vēstures darbs ir kas vairāk par vārdu, datumu un vietu meklēšanu. Tā ir ģimeņu saliedēšana un prieks, ko sniedz iespēja dāvāt tām evaņģēlija priekšrakstus.
Man patīk mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona, iedvesmotā mācība, kas skan šādi: „Templis atrodas mūsu ticības un garīgā spēka stiprināšanas centrā, jo Glābējs un Viņa mācība ir paša tempļa būtība. Viss, kas tiek mācīts templī — caur norādījumiem un caur Garu —, vairo mūsu izpratni par Jēzu Kristu. Viņa būtiskie priekšraksti saista mūs ar Viņu caur svētām priesterības derībām. Tad, atbilstoši tam, kā mēs turam savas derības, Viņš mums piešķir Savu dziedinošo, stiprinošo spēku” („Templis un jūsu garīgais pamats” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2021. g. nov., 93.–94. lpp.).
Pavisam noteikti, tempļa un ģimenes vēstures darbs ir viens un tas pats darbs Baznīcā.
Es liecinu, ka tā ir patiesība. Es zinu, ka šī ir Tā Kunga Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un Pestītāja, kuru mēs atceramies un godinām šajā Lieldienu laikā, Baznīca. Es zinu, ka Viņš mūs mīl, un, kad mēs turam savas derības un paļaujamies uz Viņu, Viņš mums piešķir Savu dziedinošo un stiprinošo spēku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.