2010–2019
Tēvs
2018. gada oktobris


Tēvs

Katram no mums ir potenciāls kļūt tādiem kā Tēvs. Lai to paveiktu, mums ir jāpielūdz Tēvs Dēla vārdā.

Visu savu dzīvi mana sieva Melinda ir no visas sirds centusies būt uzticīga Jēzus Kristus mācekle. Tomēr kopš jaunības dienām viņa jutās necienīga saņemt Debesu Tēva mīlestību un svētības, jo viņai bija maldīgs priekšstats par Viņa dabu. Par laimi, Melinda turpināja ievērot baušļus par spīti savām skumjām. Pirms dažiem gadiem viņai bija vairākas pieredzes, kas viņai palīdzēja labāk izprast Dieva dabu, tostarp Viņa mīlestību pret Saviem bērniem un Viņa pateicību pat par mūsu nepilnīgajiem centieniem darīt Viņa darbu.

Viņa skaidro, kā tas ir viņu ietekmējis: „Tagad es jūtos pārliecināta, ka Tēva plāns darbojas, ka Viņš personīgi rūpējas par mūsu panākumiem un ka Viņš sniedz mums mācības un pieredzes, kas mums nepieciešamas, lai mēs atgrieztos Viņa klātbūtnē. Es spēju vairāk saskatīt sevi un citus tā, kā mūs redz Dievs. Es spēju pildīt vecāka un skolotāja lomas un kalpot ar lielāku mīlestību un mazāk bailēm. Es drīzāk jūtu mieru un pārliecību, nevis bažas un nepārliecinātību. Tā vietā, lai justos tiesāta, es jūtos atbalstīta. Mana ticība ir daudz noteiktāka. Es biežāk un dziļāk jūtu mana Tēva mīlestību.”1

Pareiza izpratne par [Debesu Tēva] raksturu, pilnību un īpašībām” ir būtiska, lai izrādītu pietiekamu ticību, kas ļautu saņemt paaugstināšanu.2 Pareiza izpratne par Debesu Tēva dabu var mainīt to, kā mēs redzam sevi un citus, un var palīdzēt mums izprast Dieva ārkārtīgi lielo mīlestību pret Saviem bērniem un Viņa lielo vēlēšanos palīdzēt mums kļūt tādiem kā Viņš. Nepareiza izpratne par Viņa dabu var novest pie sajūtas, ka mēs nekad nespēsim atgriezties Viņa klātbūtnē.

Mans mērķis šodien ir mācīt doktrīnas galvenos punktus par Tēvu, kas ļaus katram no mums, bet jo īpaši tiem, kuri nezina, vai Dievs viņus mīl, labāk izprast Viņa patieso raksturu un izrādīt lielāku ticību Viņam, Viņa Dēlam un Viņa plānam mums.

Pirmslaicīgā dzīve

Pirmsmirstīgajā pasaulē mēs piedzimām kā gari Debesu Vecākiem un dzīvojām ar Viņiem kā ģimene.3 Viņi pazina mūs, mācīja mūs un mīlēja mūs.4 Mēs ļoti vēlējāmies būt tādi kā mūsu Debesu Tēvs. Taču, lai tas notiktu, mēs sapratām, ka mums vajadzēs:

  1. saņemt slavas pilnus, nemirstīgus, fiziskus ķermeņus;5

  2. apprecēties un veidot ģimenes caur priesterības saistīšanas spēku6 un

  3. iegūt visas zināšanas, spēku un dievišķās īpašības.7

Rezultātā Tēvs radīja plānu, kas ar noteiktiem nosacījumiem8 ļautu mums: iegūt fiziskos ķermeņus, kas augšāmceļoties kļūtu nemirstīgi un slavas pilni, apprecēties un veidot ģimenes mirstīgajā dzīvē, vai tiem uzticīgajiem, kam nebija šādas iespējas, — pēc mirstīgās dzīves9, attīstīties pretī pilnībai un galu galā atgriezties pie mūsu Debesu Vecākiem, un dzīvot ar Viņiem un mūsu ģimenēm paaugstinātā un mūžīgas laimes stāvoklī.10

Svētie Raksti to dēvē par pestīšanas ieceri.11 Mēs bijām tik pateicīgi par šo ieceri, kad mēs tikām ar to iepazīstināti, ka mēs aiz prieka gavilējām.12 Katrs no mums pieņēma šīs ieceres nosacījumus, ieskaitot mirstīgās dzīves pieredzes un izaicinājumus, kas mums palīdzēs attīstīt dievišķās īpašības.13

Laicīgā dzīve

Laicīgajā dzīvē Debesu Tēvs nodrošina mums tādus apstākļus, kas mums nepieciešami, lai mēs Viņa plāna ietvaros attīstītos. Tēvs dzemdināja Jēzu Kristu miesā14 un sniedza Viņam dievišķu palīdzību, lai Viņš varētu izpildīt Savu mirstīgo misiju. Tieši tāpat Tēvs palīdzēs katram no mums, ja mēs centīsimies turēt Viņa pavēles.15 Tēvs mums dod rīcības brīvību.16 Mūsu dzīves ir Viņa rokās, un mūsu „dienas ir zināmas” un „nekļūs mazāk”.17 Un Viņš gādā, ka galu galā visas lietas nāk par labu tiem, kas Viņu mīl.18

Tas ir mūsu Debesu Tēvs, kas dod mums dienišķo maizi19, kas ir gan ēdiens, ko ēdam, gan spēks, kas mums nepieciešams, lai turētu Viņa baušļus.20 Tēvs mums sniedz labas dāvanas.21 Viņš dzird un atbild uz mūsu lūgšanām.22 Debesu Tēvs atbrīvo mūs no ļauna, kad mēs Viņam to ļaujam.23 Viņš raud par mums, kad mēs ciešam.24 Galu galā visas mūsu svētības nāk no Tēva.25

Debesu Tēvs mūs vada un sniedz mums nepieciešamās pieredzes, kas balstītas uz mūsu stiprajām pusēm, vājībām un izvēlēm, lai mēs varētu nest labus augļus.26 Tēvs mūs pārmāca, kad tas nepieciešams, jo Viņš mūs mīl.27 Viņš ir „Padoma Cilvēks”28, kurš dalīsies padomā, ja mēs lūgsim.29

Tas ir Debesu Tēvs, kurš sūta mūsu dzīvēs gan Svētā Gara ietekmi, gan Svētā Gara dāvanu.30 Caur Svētā Gara dāvanu mūsos var mājot Tēva slava jeb prāts, gaisma un spēks.31 Ja mēs centīsimies pieaugt gaismā un patiesībā, līdz mūsu acs būs vērsta vienīgi uz Dieva godību, Debesu Tēvs sūtīs Apsolījuma Svēto Garu, lai saistītu mūs mūžīgajai dzīvei un atklātu Savu vaigu mums — vai nu šajā, vai nākamajā dzīvē.32

Pēclaicīgā dzīve

Pēclaicīgajā garu pasaulē Debesu Tēvs turpina izliet Svēto Garu un sūtīt misionārus pie tiem, kam nepieciešams evaņģēlijs. Viņš atbild uz lūgšanām un palīdz saņemt aizstājošos priekšrakstus tiem, kam to trūkst.33

Tēvs uzcēla Jēzu Kristu un deva Viņam spēku īstenot augšāmcelšanos34, ar kuras palīdzību mēs saņemsim nemirstīgus ķermeņus. Glābēja pestīšana un augšāmcelšanās atved mūs atpakaļ Tēva klātbūtnē, kur mēs tiksim Jēzus Kristus tiesāti.35

Tie, kuri paļaujas uz „Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību„36, saņems slavas pilnus ķermeņus kā Tēvam37 un dzīvos ar Viņu „nebeidzamā laimes stāvoklī”.38 Tur Tēvs noslaucīs visas mūsu asaras39 un palīdzēs mums turpināt mūsu ceļojumu, lai kļūtu tādi kā Viņš.

Kā jūs redzat, Debesu Tēvs vienmēr ir kopā ar mums.40

Tēva raksturs

Lai kļūtu tādi kā Tēvs, mums ir jāattīsta Viņa rakstura iezīmes. Debesu Tēva [raksturs] ietver šādas nevainojamas iezīmes un īpašības:

  • Tēvs ir Bezgalīgs un Mūžīgs.41

  • Viņš ir pilnīgi taisnīgs, žēlsirdīgs, laipns, pacietīgs un Viņš vēlas tikai to, kas ir vislabākais mums.42

  • Debesu Tēvs ir mīlestība.43

  • Viņš tur Savas derības.44

  • Viņš nemainās.45

  • Viņš nevar melot.46

  • Tēvs neuzlūko cilvēka vaigu.47

  • Viņš zina visas lietas — pagātni, tagadni un nākotni — no paša iesākuma.48

  • Debesu Tēvs ir gudrāks49 nekā mēs visi.50

  • Tēvam pieder visa vara51, un Viņš dara visu, ko Viņš ir iecerējis darīt.52

Brāļi un māsas, mēs varam uzticēties un paļauties uz Tēvu. Tādēļ, ka Viņam ir mūžīgā perspektīva, Debesu Tēvs var redzēt lietas, kuras mēs nevaram. Viņa prieks, darbs un godība ir īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.53 Viss, ko Viņš dara, ir mūsu labumam. Viņš „vēlas [mūsu] mūžīgo laimi vairāk nekā [mēs paši].”54 Un Viņš „neprasītu [mums] piedzīvot kādu grūtību brīdi ilgāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams [mūsu] labumam vai to labumam, kurus [mēs] mīlam”.55 Tādējādi Viņš koncentrējas uz to, lai palīdzētu mums pilnveidoties, nevis uz tiesāšanu un nosodīšanu.56

Kļūt tādiem kā mūsu Tēvs

Kā Dieva gara dēliem un meitām — katram no mums ir potenciāls kļūt tādiem kā Tēvs. Lai to paveiktu, mums jāpielūdz Tēvs Dēla vārdā.57 Mēs to darām, cenšoties būt paklausīgi Tēva gribai, kāds bija Glābējs,58 un nepārtraukti nožēlojot grēkus.59 Kad mēs darām šīs lietas, mēs „[saņemam] labvēlīb[u] pēc labvēlības”, līdz saņemam no Tēva pilnības60 un esam apveltīti ar „Viņa raksturu, pilnību un īpašībām”.61

Ja paskatās uz attālumu starp to, kas mēs esam kā mirstīgie un kāds ir kļuvis Debesu Tēvs, nav nekāds brīnums, ka dažiem ir sajūta, ka kļūt tādiem kā Tēvs ir nesasniedzams mērķis. Tomēr Svētie Raksti ir skaidri. Ja mēs paliksim uzticīgi ticībā Kristum, nožēlosim grēkus un caur paklausību tieksimies pēc Dieva labvēlības, galu galā mēs kļūsim tādi kā Tēvs. Mani mierina fakts, ka tie, kas cenšas būt paklausīgi, „[saņems] labvēlīb[u] pēc labvēlības” un galu galā „[saņems] no Viņa pilnības”.62 Citiem vārdiem sakot, mēs nekļūsim tādi kā Tēvs paši saviem spēkiem.63 Drīzāk tas tiks paveikts caur labvēlības dāvanām — dažām — lielām, bet lielākoties — mazām, kas papildina viena otru, līdz iegūta pilnība. Taču, brāļi un māsas, tā nāks!

Es aicinu jūs ticēt, ka Debesu Tēvs zina, kā jūs paaugstināt; meklējiet Viņa dienišķo, spēcinošo atbalstu un turpiniet ar ticību Kristū, pat tad, kad jūs nevarat sajust Dieva mīlestību.

Mums trūkst izpratnes par daudziem aspektiem, kā kļūt līdzīgiem Tēvam.64 Taču es ar pilnīgu pārliecību varu liecināt, ka cenšanās kļūt tādiem kā Tēvs ir jebkuru upuru vērta.65 Tie upuri, ko nesam šajā laicīgajā dzīvē, lai arī cik lieli tie nebūtu, vienkārši nav salīdzināmi ar to neizmērojamo prieku, laimi un mīlestību, ko mēs jutīsim Dieva klātbūtnē.66 Ja jums ir grūtības noticēt, ka tas ir to upuru vērts, kas no jums tiek prasīti, Glābējs uzrunā jūs, sacīdams: „Jūs vēl neesat sapratuši, cik lielas svētības Tēvam ir … sagatavotas priekš jums; … jūs nespējat tagad visu panest, tomēr turiet drošu prātu, jo Es vadīšu jūs uz priekšu.”67

Es liecinu, ka jūsu Debesu Tēvs mīl jūs un vēlas, lai jūs atkal dzīvotu kopā ar Viņu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Atsauces autora īpašumā; skat. arī D. Melinda Ashton, “The Holy Ghost: Direction, Correction, and Warning” (Brigham Young University Women’s Conference, Apr. 28, 2016), byutv.org.

  2. Lectures on Faith (1985. g.), 38. lpp.

  3. Skat. „Ģimene — vēstījums pasaulei,” Liahona, 2017. g. maijs, 145. lpp.; „Mother in Heaven,” Gospel Topics, topics.lds.org.

  4. Apustulis Pāvils norādīja, ka mēs pazinām Tēvu tik labi, ka mūsu dvēseles vēl joprojām ilgojas saukt Viņu par Abba, kas nozīmē “Tētis” — termins, kas tiek lietots, lai aprakstītu tēvus, ar kuriem esam īpaši tuvi (skat. Romiešiem 8:15).

  5. Skat. Mācības un Derību 130:22.

  6. Skat. Mācības un Derību 132:19–20.

  7. Skat. Mateja 5:48; skat. arī 2. Pētera 1:3–8.

  8. Šie nosacījumi ietvēra sava pirmā stāvokļa turēšanu (skat. Ābrahāma 3:26) un tad mirstīgajā dzīvē — ticības izrādīšanu Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai, grēku nožēlošanu, kristīšanos ar iegremdēšanu ūdenī, ko izpilda Dieva priesterības pilnvaru nesējs, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un izturēšanu līdz galam (skat. 3. Nefija 27:16–20).

  9. Prezidents Dalins H. Oukss ir mācījis: „Daži, kas klausās šo vēstījumu, iespējams, saka: „Bet kā tad ar mani?” Mēs zinām, ka daudziem cienīgiem un brīnišķīgiem pēdējo dienu svētajiem pašlaik nav ideālu iespēju un būtisku nosacījumu viņu attīstībai. Vientulība, bezbērnība, nāve un šķiršanās sagrauj ideālus un atliek apsolīto svētību piepildījumu. … Taču šīs grūtības ir tikai pagaidu. Tas Kungs ir apsolījis, ka mūžībās neviena svētība netiks liegta Viņa dēliem un meitām, kas tur baušļus, ir uzticīgi savām derībām un vēlas to, kas ir pareizs.” („The Great Plan of Happiness,” Ensign, 1993. g. nov., 75. lpp.).

  10. Skat. Mosijas 2:41.

  11. Skat. Almas 42:5 un Jēkaba 6:8; tā tiek saukta arī par laimes ieceri (skat. Almas 42:8, 16).

  12. Skat. Ījaba 38:4–7.

  13. Skat., piemēram, Ebrejiem 5:8; 12:11; Etera 12:27. Vismaz iesākumā, raugoties caur mūsu aprobežotās izpratnes prizmu, varētu šķist, ka dažas no grūtībām, ar kurām saskaramies mirstīgajā dzīvē, kavē mūs saņemt dažas no apsolītajām svētībām, uz kurām mēs visvairāk esam cerējuši. Par spīti šīm šķietamajām pretrunām, Dievs dāvās mums ikvienu apsolīto svētību, ja mēs paliksim uzticīgi.

  14. Skat. Lūkas 1:31–35; Jāņa 1:14; 1. Nefija 11:18–21; Svēto Rakstu ceļvedis, „Jēzus Kristus”, scriptures.lds.org.

  15. Skat. Mācības un Derību 93:4–5, 16–17, 19–20.

  16. Skat. Mozus 7:32.

  17. Mācības un Derību 122:9.

  18. Skat. Romiešiem 8:28.

  19. Skat. Mateja 6:11.

  20. Skat. N. Eldon Tanner, “The Importance of Prayer,” Ensign, May 1974, 50–53.

  21. Skat. Lūkas 11:10–13; Jēkaba v. 1:17.

  22. Skat. Lūkas 11:5–10; 3. Nefija 13:6.

  23. Skat. Mateja 6:13.

  24. Skat. Mozus 7:31–40.

  25. Skat. Jēkaba v.1:17.

  26. Skat. Jāņa 15:1–2 ; Mācības un Derību 122:6–7.

  27. Skat. Ebrejiem 12:5–11; Mācības un Derību 95:1.

  28. Mozus 7:35.

  29. Skat. Almas 37:12, 37.

  30. Skat. Jāņa 14:26; 2. Nefija 31:12.

  31. Skat. Jāņa 17:21–23, 26; Mācības un Derību 93:36.

  32. Skat. Mācības un Derību 76:53; 88:67–68.

  33. Skat. 1. Pētera 4:6. Elders Melvins Dž. Balards, stāstot, kāpēc kāds vīrs, kuru viņš kristīja, bija pievienojies Baznīcai, sacīja: „Man tika darīts zināms, ka viņa priekšteči garu pasaulē bija pieņēmuši evaņģēliju daudzus gadus atpakaļ un bija lūguši, lai kāds no viņu ģimenes uz zemes atvērtu tiem durvis, un ka viņu lūgšanas nav bijušas veltīgas, un Tas Kungs bija vadījis misionārus pie šī vīra durvīm” (skat. Melvin R. Ballard, Melvin J. Ballard, Crusader for Righteousness [1966], 250).

  34. Skat. Mormona 7:5–6; skat. arī Jāņa 5:21, 26; 1. korintiešiem 6:14; 2. Nefija 9:11–12; Almas 40:2–3; 3. Nefija 27:14.

  35. Skat. Jāņa 5:22; Jēkaba v.6:9; Almas 11:44; Helamana 14:15–18. Kristus veiktā Izpirkšana pārvar visas Ādama Krišanas sekas, ieskaitot gan fizisko, gan garīgo nāvi, kurām vajadzēja tikt pārvarētām, lai ļautu mums atgriezties Debesu Tēva klātbūtnē. Tie, kas ir nožēlojuši savus grēkus, dzīvos kopā ar Tēvu un Dēlu mūžībā. Taču tie, kas nav nožēlojuši grēkus, piedzīvos otro nāvi, ko tiem atnes viņu pašu grēki (skat. Helamana 14:15–18).

  36. 2. Nefija 2:8.

  37. Skat. Mācības un Derību 76:56; 88:28–29.

  38. Mosijas 2:41.

  39. Skat. Jāņa atkl. 7:17.

  40. Skat. Mozus 7:30. Debesu Tēvs turpina uzraudzīt un gādāt pat par tiem, kas atrodas terestriālajā valstībā, caur Jēzus Kristus un citu celestiālo būtņu kalpošanu (skat. Mācības un Derību 76:77, 87) un tiem, kas atrodas telestiālajā valstībā, caur Svētā Gara un eņģeļu kalpošanu (skat. Mācības un Derību 76:86, 88).

  41. Mozus 7:35; skat. arī Psalmi 90:2.

  42. Skat. Psalmi 103:6–8; Lūkas 6:36; Mozus 7:30.

  43. Skat. 1. Jāņa 4:16.

  44. Skat. Mācības un Derību 84:40.

  45. Skat. Jēkaba v.1:17.

  46. Skat. 4. Mozus 23:19.

  47. Skat. Ap. d. 10:34–35.

  48. Skat. 1. Nefija 9:6; Mācības un Derību 130:7.

  49. Dictionary.com definē vārdu gudrība (angļu val. „intelligence”) kā „spēju mācīties, spriest, izprast un veikt citas līdzīgas garīgās aktivitātes; spēju uztvert patiesību, attiecības, faktus, nozīmes utt.” un kā „zināšanas”.

  50. Skat. Ābrahāma 3:19. Arī Jēzus Kristus kā slavas pilna, pilnīga būtne ir daudz gudrāks par mums visiem.

  51. Skat. Jāņa atkl. 21:22.

  52. Skat. Ābrahāma 3:17.

  53. Skat. Mozus 1:39.

  54. Richard G. Scott, „Trust in the Lord”, Ensign, 1995. g. nov., 17. lpp.

  55. Richard G. Scott, “Trust in the Lord,” 17.

  56. Skat. Jāņa 5:22; Mozus 1:39. Tas ir Sātans un mēs paši, kas sevi nosodām (skat. Jāņa atkl. 12:10; Almas 12:14).

  57. Skat. Jāņa 4:23; Mācības un Derību 18:40; 20:29.

  58. Skat. 3. Nefija 11:11; Mācības un Derību 93:11–19.

  59. Grēku nožēlošana ir process, ar kura palīdzību mēs izmainām savu dabu, lai mēs varētu kļūt tādi kā Dievs. No tā izriet, ka mums būtu nepārtraukti jānožēlo grēki, nevis tikai tad, kad „izdarām kaut ko nepareizi”.

  60. Skat. Mācības un Derību 93:19–20.

  61. Lectures on Faith, 38. lpp.; skat. arī Moronija 7:48; 10:32–33; Mācības un Derību 76:56, 94–95; 84:33–38.

  62. Mācības un Derību 93:20; izcēlums pievienots.

  63. Skat. Moronija 10:32–33; Mācības un Derību 76:69, 94–95.

  64. Kādēļ Dievs nevar vai nevēlas atklāt vairāk par procesu, kā kļūt tādiem kā Viņš? Es patiešām nezinu visus iemeslus. Taču ir vismaz divi, kurus es saprotu. Pirmais — dažas lietas mirstīgajā stāvoklī vienkārši nav izprotamas (skat. Mācības un Derību 78:17). Tas būtu līdzīgi, kā censties kādam, kurš dzīvoja viduslaikos, izskaidrot, kas ir internets. Vienkārši trūktu konteksta un perspektīvas. Otrais — labvēlības dāvanas bieži nāk pie mums tieši tāpēc, ka mums ir jāmokās un jācīnās neziņā.

  65. Upuri, kas no mums tiek prasīti, var būt būtiski, lai sasniegtu pilnību.

  66. Skat. Romiešiem 8:18.

  67. Mācības un Derību 78:17–18.