Vienprātība

Viena no ievērības cienīgākajām radībām uz Zemes ir monarhu tauriņi. Dodoties ceļojumā uz Meksiku, lai pavadītu Ziemassvētkus kopā ar mana vīra ģimeni, mēs apmeklējām tauriņu rezervātu, kur miljoniem monarhu tauriņu pārlaiž ziemu. Bija aizraujoši noraudzīties šajā iespaidīgajā skatā, domājot par vienotības piemēru un paklausību dievišķajiem likumiem, ko parāda šīs Dieva radības.¹

Monarhu tauriņi ir meistarīgi navigatori. Tie nosaka virzienu, kurā jādodas, pēc saules atrašanās vietas. Katru pavasari tie mēro tūkstošiem kilometru no Meksikas līdz Kanādai, un katru rudeni tie atgriežas tajos pašos svētajos Meksikas egļu mežos.² Tie dara to gadu pēc gada — vienu mazītiņu spārnu vēzienu pēc otra. Ceļojuma laikā tie pārlaiž naktis, sagrupēdamies uz kokiem, lai pasargātu sevi no aukstuma un plēsējiem.³

Tauriņu grupa tiek dēvēta par kaleidoskopu.⁴ Vai tas nav skaists nosaukums? Katrs no kaleidoskopa tauriņiem ir unikāls un atšķirīgs, taču mīlošais Radītājs ir veidojis šīs šķietami trauslās radības tā, lai tās spētu izdzīvot, ceļot, vairoties un vairot dzīvību, iznēsājot ziedputekšņus no viena zieda pie nākamā. Un kaut arī katrs no šiem tauriņiem ir atšķirīgs, tie kopīgi darbojas, lai padarītu šo pasauli skaistāku un auglīgāku.

Mēs, tāpat kā monarhu tauriņi, esam devušies atpakaļceļā uz mūsu debesu mājām, kur mēs no jauna tiksimies ar saviem Debesu Vecākiem.⁵ Mēs, tāpat kā šie tauriņi, esam apveltīti ar dievišķām īpašībām, kas ļauj mums doties caur šo dzīvi, lai „[piepildītu] savas radīšanas mērķi”.⁶ Ja mēs, līdzīgi kā tie, sasaistīsim savas sirdis vienotībā,⁷ Tas Kungs pasargās mūs, sapulcinot mūs tā, „kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem”,⁸ un apvienos mūs skaistā kaleidoskopā.

Meitenes un zēni, jaunās sievietes un jaunie vīrieši, māsas un brāļi, šis ir mūsu kopīgais ceļojums. Lai piepildītu savu dievišķo sūtību, mēs cits citam esam nepieciešami un mums ir jābūt vienotiem. Tas Kungs mums ir pavēlējis: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”⁹

Jēzus Kristus ir parādījis vispārāko vienotības piemēru, esot vienots ar Savu Tēvu. Viņi abi ir vienoti savā mērķī, mīlestībā un darbos, „Dēla [gribai saplūstot] Tēva gribā”.¹⁰

Kā mēs varam sekot Tā Kunga pilnīgās vienotības piemēram ar Savu Tēvu, kļūstot vēl vienotākiem ar Viņiem un cits ar citu?

Iedvesmojoša priekšzīme tiek parādīta Ap. d. 1:14. Mēs lasām: „[Vīri] visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām.”¹¹

Man šķiet, ka vārdam „vienprātība”, kas Apustuļu darbos parādās vairākkārt, ir būtiska nozīme, jo šeit mēs lasām par to, ko Jēzus Kristus sekotāji darīja uzreiz pēc Viņa kā augšāmceltas būtnes uzņemšanas debesīs, kā arī par svētībām, ko viņi saņēma, pateicoties saviem pūliņiem. Būtiski ir arī tas, ka mēs varam redzēt līdzīgu piemēru starp uzticīgajiem, kuri dzīvoja Amerikas kontinentā tanī laikā, kad Tas Kungs tos apciemoja un kalpoja tiem. „Vienprātība” nozīmē saskaņu, vienotību un to, ka visi darbojas kopā.

Daļa no tā, ko uzticīgie svētie vienoti paveica abās minētajās vietās, bija liecināšana par Jēzu Kristu, Dieva vārda studēšana un mīloša kalpošana cits citam.¹²

Tā Kunga sekotāji bija vienoti savos mērķos, mīlestībā un darbos. Viņi zināja, kas viņi ir, viņi zināja, kas viņiem ir jādara, un viņi darīja to, mīlot Dievu un cits citu. Viņi bija daļa no krāšņa kaleidoskopa, kas kopīgi un vienprātīgi virzās uz priekšu.

Daļa no svētībām, ko viņi saņēma, bija tas, ka viņi tika piepildīti ar Svēto Garu, starp viņiem tika darīti brīnumi, Baznīca auga, starp cilvēkiem nebija strīdu un Tas Kungs svētīja tos visās lietās.¹³

Varētu domāt, ka viņi bija tik vienoti tādēļ, ka pazina To Kungu personīgi. Viņi bija bijuši tuvi Viņam, un viņi bija bijuši par Viņa dievišķās misijas, Viņa paveikto brīnumu un Viņa Augšāmcelšanās lieciniekiem. Viņi redzēja rētas, kas bija uz Viņa rokām un kājām, un pieskārās tām. Viņi pavisam droši zināja, ka Viņš ir apsolītais Mesija, pasaules Glābējs. Viņi zināja, ka „Viņš ir vienīgais dziedināšanas, miera un mūžīgās pilnveides avots”.¹⁴

Taču, lai gan mēs neesam redzējuši mūsu Glābēju paši ar savām fiziskajām acīm, mēs varam zināt, ka Viņš dzīvo. Ja mēs tuvosimies Viņam, cenšoties iegūt no Svētā Gara personīgu liecību par Viņa dievišķo misiju, mēs daudz labāk izpratīsim savu mērķi; mūsu sirdīs mājos Dieva mīlestība;¹⁵ mums būs apņemšanās būt vienotiem savas ģimenes, bīskapijas un vietējās sabiedrības kaleidoskopā un mēs kalposim cits citam „jaunos, vēl labākos veidos”.¹⁶

Brīnumi notiek, kad Dieva bērni kopīgi darbojas, lai Gara vadībā palīdzētu tiem, kuri nonākuši grūtībās.

Mēs dzirdam tik daudzus stāstus par tuvāko mīlestību, kas tiek izrādīta starp cilvēkiem katastrofu brīžos. Piemēram, kad Hjūstonas pilsēta pagājušajā gadā cieta no masīviem plūdiem, cilvēki aizmirsa par savām pašu vajadzībām un devās glābt citus. Kāds elderu kvoruma prezidents izsūtīja palīgā saucienu vietējai sabiedrībai, un ātri vien tika organizēta 77 laivu flote. Glābēji devās uz plūdu skartajiem rajoniem un pārveda veselas ģimenes uz vienu no mūsu dievnamiem, kur tās rada patvērumu un tik ļoti nepieciešamo palīdzību. Baznīcas locekļi un tie, kuri nav no Baznīcas, darbojās kopā, ar vienotu mērķi.

Kādai Palīdzības biedrības prezidentei Santjago, Čīlē, radās vēlme palīdzēt vietējiem cilvēkiem, kuri bija ieceļojuši no Haiti. Apspriežoties ar saviem priesterības vadītājiem, viņa, līdz ar citiem vadītājiem, nāca klajā ar ideju — piedāvāt šiem imigrantiem spāņu valodas stundas, lai palīdzētu tiem veiksmīgāk integrēties savās jaunajās mājās. Tagad, katru svētdienas rītu, misionāri pulcējas kopā ar saviem dedzīgajiem studentiem. Vienotības izjūta, kas valda šinī namā, ir iedvesmojošs piemērs tam, kā cilvēki ar atšķirīgu izcelsmi var vienprātīgi kalpot.

Meksikā simtiem Baznīcas locekļu devās četru stundu braucienā, lai palīdzētu tiem, kuri bija izdzīvojuši divās lielās zemestrīcēs. Viņi atbrauca ar darbarīkiem, tehniku un mīlestību pret savu tuvāko. Kad vienā no mūsu dievnamiem, gaidot norādījumus, pulcējās brīvprātīgie, Ikshuatānas pilsētas mērs nespēja valdīt asaras, redzot šādu „tīrās Kristus mīlestības” apliecinājumu.¹⁷

Tagad Tas Kungs mums dod iespēju ik mēnesi apspriesties savos priesterības kvorumos un Palīdzības biedrībās, lai mēs visi varētu daudz aktīvāk iekļauties savu bīskapiju vai draudžu kaleidoskopā, kam mēs visi esam piederīgi un kur mēs visi esam nepieciešami.

Lai gan mums katram ir atšķirīgs ceļš, mēs visi to mērojam kopā. Mūsu ceļš nav tas, ko mēs esam darījuši vai kur esam bijuši, bet gan tas, kurp mēs dodamies un par ko kļūstam, esot vienoti. Ja mēs Svētā Gara vadībā kopīgi apspriežamies, mēs varam saprast, kur mēs šobrīd atrodamies un kur mums ir jānokļūst. Svētais Gars dāvā mums vīziju, ko nav iespējams saskatīt ar mūsu miesīgajām acīm, jo „atklāsme ir izkliedēta starp mums visiem”¹⁸ un, apvienojot šo redzējumu, mēs spējam saskatīt vairāk.

Vienoti strādājot, mums vajadzētu darīt to ar mērķi — tiekties pēc Tā Kunga gribas un īstenot to; mūsu stimulam vajadzētu būt mīlestībai pret Dievu un pret savu tuvāko;¹⁹ un mūsu lielākajai vēlmei vajadzētu būt centīgai strādāšanai²⁰, lai spētu sagatavot ceļu mūsu Glābēja godības pilnās atgriešanās brīdim. Mēs to spēsim paveikt vienīgi tad, ja darbosimies „vienprātībā”.

Turpināsim savu kopīgo ceļu, gluži kā monarhu tauriņi, darbojoties mērķtiecīgi, liekot lietā katrs savas īpašības un sniedzot savu pienesumu, lai šī pasaule kļūtu vēl skaistāka un auglīgāka — solīti pa solītim un saskaņā ar Dieva baušļiem!

Mūsu Kungs, Jēzus Kristus, ir apsolījis mums — kad mēs kopīgi pulcējamies Viņa Vārdā, Viņš ir mūsu vidū.²¹ Es liecinu, ka Viņš dzīvo un ka Viņš augšāmcēlās tādā pat skaistā pavasara rītā, kā šodien. Viņš ir Monarhs, kas paceļas pāri visiem monarhiem, „ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs”.²²

Kaut mēs būtu vienoti Tēvā un Viņa vienpiedzimušajā Dēlā, tiekot Svētā Gara vadīti! Par to es pazemīgi lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.