„Es tas esmu”

Vēstures gaitā daudzi ir vienkāršojuši, pat trivializējuši mūsu skatījumu uz [Jēzu Kristu] un Viņa liecību par to, kas Viņš ir. Viņi ir nonivelējuši Viņa taisnīgumu līdz vienkāršai apdomībai, Viņa taisnības izjūtu līdz vienkāršām dusmām, Viņa žēlastību līdz vienkāršai visatļautībai. Mēs nedrīkstam būt vainīgi jebkādās Viņa vienkāršošanas versijās, jo tādējādi mēs izdevīgā kārtā ignorējam mācības, kas mums rada neērtības. Šī „notrulināšana” ir notikusi pat attiecībā uz Viņu raksturojošo augstāko tikumu — Viņa mīlestību.

Savas mirstīgās misijas laikā Jēzus mācīja, ka ir divi augstākie baušļi. … Mīli To Kungu, savu Dievu, un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja mēs vēlamies uzticīgi sekot Glābējam šo divu būtisko un nesaraujami saistīto likumu ievērošanā, mums ir stingri jāturas pie tā, ko Viņš patiesībā ar to ir teicis. Un tas, ko Viņš patiesībā teica, bija: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” Tajā pašā vakarā Viņš teica, ka mums ir „[jāmīl citam citu], kā Es jūs esmu mīlējis”. …

… Kā Jēzus mīlēja?

Pirmkārt, Viņš mīlēja „ar visu [Viņa] sirdi, spēku, prātu un izturību”, kas deva Viņam spēju dziedināt visdziļākās sāpes un pasludināt visgrūtāk uzklausāmu patiesību. …

Otra Jēzus dievišķās žēlsirdības iezīme bija Viņa paklausība katram vārdam, kas nāca no Dieva mutes, vienmēr pieskaņojot Savu gribu un rīcību Sava Debesu Tēva gribai. …

… Kad mēs stāvēsim Viņa priekšā un redzēsim brūces Viņa rokās un kājās, mēs sāksim saprast, ko Viņam nozīmēja nest mūsu grēkus un iepazīt ciešanas, būt pilnīgi paklausīgam Tēva gribai, to visu paveicot aiz tīras mīlestības pret mums.