Ziemassvētku svinēšana

Dārgie brāļi un māsas, mēs esam bagātīgi svētīti ar iespēju uzklausīt māsas Runijas, eldera Palmera un eldera Kuka brīnišķīgos vēstījumus. Es jūtos priviliģēts, ka varu mācīt dažas lietas, ko viņi jau ir izklāstījuši.

Ziemassvētki ir brīnišķīgs gada laiks. Pieminot mūsu Glābēja piedzimšanu, mūsu sirdis pievēršas tam, kam mūsu dzīvē ir vislielākā nozīme. Ziemassvētki liek mums vairāk apzināties mūsu labā nestos upurus un izjust lielāku pateicību par tiem.

I

Ziemassvētkos mums tiek atgādināts domāt citam par citu. Mēs vairāk novērtējam savas ģimenes. Mēs uzrunājam piemirstos draugos. Mēs skatāmies pāri šķēršļiem, kas mūs šķir citos gada laikos. Svešinieki cits citam izsaka vēlējumus, nejūtoties neērti. Atgriežas laipnība un iejūtība. Ziemassvētku gars izceļ mūsos labāko.

Ziemassvētku siltums un gaisma ir Kristus gaisma. Mūsdienu Svētajos Rakstos mēs lasām, ka Glābējs ir „patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kurš nāk pasaulē”. Visiem, kas atzīmē Kristus dzimšanu — visiem, kuriem piemīt „Ziemassvētku gars”, piemīt arī daļa no šīs gaismas.

Vairāk nekā miljards cilvēku šajā Ziemassvētku laikā atzīmēs Jēzus Kristus dzimšanu. To vajadzētu darīt visai pasaulei. Pat saskaņā ar pasaulīgiem uzskatiem Jēzus no Nācaretes ir dižākais cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis. Sešu tūkstošu gadu laikā Viņš ir bijis praviešu un dzejnieku uzmanības centrā. Viņam par godu ir radīti pasaules ievērojamākie mūzikas un mākslas darbi. Viņš ir visu laiku diženākais skolotājs! Taču pats svarīgākais ir tas, ka Viņš ir Dieva, Mūžīgā Tēva, Vienpiedzimušais Dēls. Viņš ir Dievs, kura priekšā katrs celis lieksies un katra mēle atzīs, ka Viņš ir mūsu Radītājs un Pestītājs, šīs pasaules Glābējs un Dievs.

„Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” — tas ir Ziemassvētku vēstījums. Tā ir dzejnieku un mūziķu, kuri mums ir dāvājuši brīnišķīgo Ziemassvētku mūziku, galvenā tēma. Mēs mīlam Ziemassvētku dziesmas, kas atbalso šo tēmu.

Tāltālu ganībās Jūdejā

Priecīgu vēsti reiz gani dzirdēja:

Slavēts lai Dievs, slavēts lai Dievs,

Gods lai ir Dievam augstībā!

Miers lai valda pasaulē,

Pestīta ir cilvēce!

Šie vārdi, ko mēs dziedam neskaitāmas reizes mūsu Ziemassvētku pasākumos, mums atgādina, ka Ziemassvētku svinībās un dziesmās nav nekā jauna. Šis vēstījums ir sens un labi zināms. Tas tika sludināts Ādamam. Tas tika sludināts Israēla bērniem. Tas tika sludināts tēva Lehija pēctečiem. Atkal un atkal pravieši pasludināja galvenās patiesās mācības, ko rodam Jēzus Kristus Izpirkšanā. Atkal un atkal viņi pasludināja Viņa pavēli, proti, ka mums Viņš ir jāmīl un Viņam jākalpo, kā arī mums ir jāmīl citam citu un savstarpēji jākalpo. Un Viņš piebilda: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” Atkārtoti — cauri gadu simtiem — šie paziņojumi ir vissvarīgākais vēstījums visā mūžībā. Tie ir domāti mums — mūsu labumam.

Dzīvē svarīgāko mēs vienmēr atkārtojam. Mums nekad neapnīk atkal un atkal dzirdēt Glābēja svēto vārdu. Mums nekad neapnīk mūsu mīļoto cilvēku klātbūtne. Mums nekad neapnīk dzirdēt vārdus: „Es tevi mīlu.”

Tamdēļ Ziemassvētku atkārtotais vēstījums nav vēstījums, kas vēlreiz jācaurskata, bet gan vēstījums, kas mums dzīvē jāatjauno.

II

Jau kopš bērnības mēs visi zinām, ka Ziemassvētki ir apdāvināšanas laiks ģimenes un draugu lokā. Tas ir laiks, kad izrādām īpašu laipnību saviem mīļajiem. Taču Ziemassvētku dāvināšanas garam būtu jāsniedzas tālāk par mūsu ģimenēm un draugiem. Mūsdienās daudzi mūsu jaunieši gūst atmiņā paliekošas pieredzes, kad kvorumu, klašu un Baznīcas grupu ietvaros apmeklē un apdāvina tos, kuri Ziemassvētku laikā ir jāatceras, piemēram, slimnīcās un pansionātos esošos, tos, kuri slimības dēļ atrodas mājās, un daudzus citus. Neskaitāmos Ziemassvētku vakaros labi vīrieši un sievietes, uzzinot par citu nabadzīgo vecāku bēdīgo stāvokli, ir nākuši palīgā ar rotaļlietām, ēdienu un saldumiem, lai paļāvīgie bērni ar izbrīna pilnām acīm sajustu prieku, kad par viņiem Ziemassvētku rītā kāds atceras. Tūkstošiem lielisku vīriešu un sieviešu apvieno savus pūliņus Ziemassvētku labdarības organizācijās, lai pabarotu izsalkušos, apģērbtu trūcīgos, izmitinātu bezpajumtniekus, apciemotu slimos un tos, par kuriem ir piemirsts, kā arī lai dāvātu prieku bērniem. Dievs lai svētī šīs izpalīdzīgās rokas! Mums visiem viņi būtu jāatbalsta. Tie, kas nesavtīgi kalpo aiz mīlestības, ir patiesie Miera valdnieka kalpi.

III

Ko nozīmē — „miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”? Glābējs, pirmkārt, mācīja „mīlēt … savu tuvāko kā sevi pašu”. Viņš arī mācīja, ka mums vajadzētu „mīl[ēt] savus ienaidniekus, svētī[t] tos, kas [mūs] nolād, dar[īt] labu tiem, kas [mūs] ienīst, un lū[gt] par tiem, kas ļauni izmanto [mūs] un vajā [mūs]”.

Strādājot pie tā, lai sasniegtu šajās mācībās pausto mērķi, Ziemassvētkiem ir jākļūst par laiku, kad piedot, laiku, kad sadziedēt vecas rētas un atjaunot izjukušas attiecības.

„Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks.

Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.”

Tādēļ Ziemassvētki ir laiks, kad mēs paplašinām mūsu ierastās mīlestības un draudzības saites. „Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” — šis vēstījums neattiecas tikai uz tiem, pret kuriem mēs jau jūtam mīlestību un pieķeršanos, kā, piemēram, pret līdzcilvēkiem Baznīcā vai mūsu tautiešiem, pret mūsu dzimtās pilsētas vai apkaimes iedzīvotājiem vai ļaudīm, ar ko pārstāvam kopīgu kultūru. Debesu sūtņi pasludināja „labu prātu” visiem cilvēkiem — parastiem draugiem, svešiniekiem un pat ienaidniekiem. Ziemassvētki ir laiks, lai atcerētos, ka mēs visi esam tā Debesu Tēva bērni, kurš atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai visi tiktu izpirkti no nāves. Mūsu Tēvs debesīs ir arī apsolījis glābšanas un paaugstināšanas svētības visai cilvēcei uz vieniem un tiem pašiem nosacījumiem: ticība Tam Kungam Jēzum Kristum, grēku nožēlošana, kristīšanās un paklausība evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.

IV

Ziemassvētku gars mūs mudina šajā svētku laikā pārkāpt šķēršļus un veicināt sapratni un mīlestību ar visu rasu, ticību un izcelsmju cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, vai pēdējo dienu svētie ir vairākumā, kā mēs esam Jūtas štatā, vai mazākumā, kā mēs esam visur citur, mums ir jāpasniedzas pretī visiem Dieva dēliem un meitām. Mums ir jāpasniedz sirsnīga sadraudzības roka visiem cilvēkiem — tiem, kas ir un kas nav no mūsu ticības. Mums ir jāpaklausa pavēlei, ko Dievs lika pravietim Mozum nodot Israēla bērniem:

„Ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu.”

Mums jāmāca saviem bērniem būt laipniem un iejūtīgiem pret visiem. Es jūtos apbēdināts ikreiz, kad dzirdu no šīs apkaimes skumju pārņemtajiem vecākiem, kas nepieder mūsu ticībai un uzskata, ka pēdējo dienu svēto bērni un jaunieši neiekļauj vai izstumj viņu dēlus un meitas. Es ceru, ka šie ir reti gadījumi, kas ies mazumā. Mums ir jābūt draudzīgākajiem un iejūtīgākajiem no visiem cilvēkiem.

Mums, protams, jāvairās no tādām saistībām, kas negatīvi ietekmē mūsu uzvedību vai vājina mūsu ticību un pielūgsmi. Taču šāda veida neiekļaušana nedod mums pamatu būt neiejūtīgiem pret citiem. Tai arī nevajadzētu mūs atturēt no daudzpusīgas sadraudzības veidošanas, kas ietver sadarbības centienus plašā kopējo interešu jomā, kurā ietilpst visi cilvēki.

Mums vajadzētu pieņemt šo vēstījumu — „miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” — tādā garā, kas liek mums ziedoties, kalpojot citiem. Tāpat kā Ziemassvētkos tiek svinēta Tā dzimšanu, kurš atdeva Savu dzīvību par mums visiem, tā arī katram no mums vajadzētu izmantot Ziemassvētku laiku, lai uzlabotu to, kā mēs dodam saviem līdzcilvēkiem.

Kad mēs tā rīkosimies, Ziemassvētku dāvāšanas Garam caurstrāvojot mūsu domas un rīcību, mēs katrs sniegsim savu ieguldījumu šajā mūžīgajā mērķī — „miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”. Šis ir laiks, lai mēs visi tā rīkotos, jo ar katru dienu mēs pietuvināmies tai dienai, kad ieradīsies Tas Kungs. Prezidents Rasels M. Nelsons pagājušā oktobra konferencē mums mācīja: „Labākais vēl ir tikai priekšā, jo Tas Kungs pasteidzina Savu darbu. Labākais vēl ir tikai priekšā, kad mēs pilnībā pievēršam savu sirdi un dzīvi Jēzum Kristum.”

Es tālāk citēšu no vēstījuma „Dzīvais Kristus — apustuļu liecība”. Tajā ir teikts:

„Pieminot Jēzus Kristus nākšanu pasaulē pirms diviem gadu tūkstošiem, mēs sniedzam savu liecību par Viņa ne ar ko nesalīdzināmās dzīves patiesumu un Viņa Grēku Izpirkšanas upura bezgalīgo vērtību. Neviens cits nav atstājis tik dziļu iespaidu uz tiem, kas jebkad ir dzīvojuši un vēl dzīvos uz Zemes.”

Citāta turpinājums: „Mēs svētsvinīgā garā liecinām, ka Viņa dzīve, kas ir centrālais notikums visā cilvēces vēsturē, nesākās Bētlemē un nebeidzās Golgātā. Viņš bija Tēva pirmdzimtais, Vienpiedzimušais Dēls miesā, un pasaules Grēku Izpircējs. …

Mēs svētsvinīgi paziņojam, ka Viņa priesterība un Viņa Baznīca ir atjaunota uz Zemes — „uzcelt[a] uz apustuļu un praviešu pamata, kura[s] stūra akmens ir Kristus Jēzus”.

Citāta turpinājums: „Mēs apliecinām, ka kādu dienu Viņš atgriezīsies uz Zemes. Lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu.” Citāta beigas. „Viņš valdīs kā ķēniņu Ķēniņš un pārvaldīs kā kungu Kungs, un Viņa priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles Viņu pielūgs.

Būdami Viņa pienācīgi ordinētie apustuļi, mēs apliecinām, ka Jēzus ir dzīvais Kristus, nemirstīgais Dieva Dēls. Viņš ir varenais Ķēniņš Imanuēls, kurš šodien stāv pie Sava Tēva labās rokas.” Turpinu citātu: „Viņš ir pasaules gaisma, dzīvība un cerība. Viņa ceļš ir ceļš, kas ved uz laimi šajā dzīvē un mūžīgo dzīvību nākamajā dzīvē. Mēs pateicamies Dievam par šo neatkārtojamo dāvanu — Viņa dievišķo Dēlu.”

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.