Emocionālās noturības veidošana: Kerolija Skovkrofta

Es tiešām jūtos tā, it kā stāvētu uz savu priekšteču pleciem. Viņu stāsti mani patiešām ir aizkustinājuši. Man ir vectēvs, kurš gandrīz pilnībā zaudēja ausi, jo nokrita no ratiem. Viņa māte, cerību pilna, to nomazgāja, pielika atpakaļ un pārsēja. Un, pateicoties ticībai, šī auss tapa kā jauna. Es domāju par viņas ticību un lūgšanām, ko viņa izteica sava dēla labā.

Un tad es domāju par vecmāmiņu, kura Lielās depresijas laikā palika viena ar četriem bērniem un kurai bija jāizdomā, kā viņus uzturēt. Ziniet, neviens viņai naudu nepiedāvāja, un viņa kļuva par veiksmīgu uzņēmēju un paveica daudz ko brīnišķīgu. Tāpēc es patiešām jūtu, ka visi mani senči ir ietekmējuši to, kāda es esmu — viņi ir ietekmējuši mani tādā ziņā, ka es esmu ļoti pateicīga par svētībām, kas man ir dāvātas.

Un es, tāpat kā citi, tāpat kā jūs visi, esmu saskārusies ar emocionāliem pārbaudījumiem. Un es esmu mācījusies, ka pārbaudījumi — tāpat kā tas, ka Kristus ir ceļš — ir iecere. Un, ja mēs to atzīsim, tā vietā, lai pret to cīnītos, un iemācīsimies par šiem pārbaudījumiem vienkārši priecāties un būt pateicīgi, mēs būsim daudz laimīgāki. Mēs varēsim iemācīties, kā palīdzēt citiem, kad viņi saskaras ar grūtībām.

Vēl viena mācība, ko esmu apguvusi, ir tā, ka mēs ar pārbaudījumiem saskaramies pārmaiņus. Jums var rasties kāds izaicinājums, jūs no tā kaut ko mācāties, un tas jums sniedz iespēju pēc tam palīdzēt kādam citam, kad viņš saskaras ar ko līdzīgu vai pat atšķirīgu, bet ar ko tādu, pret ko jums ir lielāka empātija.

Es noteikti varu liecināt, ka jebkuras grūtības, ar kurām mēs saskarsimies, tiks pārvarētas kopā ar mūsu Glābēju. Neskatoties uz to, vai jūs to sajutīsiet pa tiešo vai caur kādu no Viņa sūtņiem — kādu no mūsu Palīdzības biedrības māsām vai kādu dēlu vai meitu, kādu tuvinieku, kurš nāks un jums kalpos veidā, kas jums palīdzēs tikt galā ar šo pieredzi.