Spēka un atvieglojuma rašana Jēzū Kristū: Dana Ērla

Pirms vairākiem gadiem es sāku pierakstīt stāstus no savas dzīves, sākot ar brīdi, kad biju sajutusi Garu vai Glābēja ietekmi savā dzīvē, vai Viņa mierinājumu brīdī, kad man Viņu vajadzēja sajust. Es sāku pierakstīt šos stāstus, jo gribēju tos nodot saviem bērniem. Taču, to darot, es sāku saskatīt Dieva roku savā dzīvē. Pierakstot šīs pieredzes, es sāku saskatīt, ka Dievs ir bijis man līdzās, ka esmu redzējusi Viņa roku, ka man ir bijušas šīs brīnišķīgās pieredzes un ka man ir pierādījumi, ka Viņš par mani rūpējās un ka es zināju, ka Viņš ir bijis klāt. Es iztēlojos, ka [šīs pieredzes] kļūst par tādām kā mazām dāvaniņām, ko es varu ielikt sev kabatā un nēsāt līdzi. Tad nu, kad pienāca kāda slikta diena vai slikts mēnesis, es varēju atsaukt šīs pieredzes atmiņā un teikt: „Es zinu. Jo tas, ko es pieredzēju, bija īsts, un man nav šaubu, jo man ir šīs pieredzes. Un man tās ir, un tās ir manas.”

Un es domāju, es zinu, es esmu pārliecināta, ka Debesu Tēvs vēlas, lai mums ar Viņu būtu šīs pieredzes. Es uzskatu, ka tieši tādēļ mums ir Svētie Raksti — lai mēs pieredzētu Viņu. Un, jā, es esmu vizuāle, tāpēc man ir mana mazā kabatiņa, kurā es nēsāju līdzi savas pieredzes. Un ikvienu no tām es varu atsaukt atmiņā tad, kad man tas ir nepieciešams. To pierakstīšana man ir palīdzējusi tās atcerēties. Un, kad vien man tās vajadzēja, tās bija ar mani.

Tāpēc es vēlos šos stāstus iemūžināt un saglabāt ne tikai sev kā liecību par to, ko esmu piedzīvojusi, un saviem bērniem un pēcnācējiem, bet arī, lai liecinātu savam Debesu Tēvam, ka es Viņu redzēju, pieredzēju un pazinu. Man liekas, ka dažas no [šīm pieredzēm] ir kā skūpsts uz pieres. Es to sajutu, es to zināju. Un es vēlos to atzīt. Un tā nu es turpinu tās pierakstīt, lai es varu atzīt, ka es to pieredzēju vai sajutu.